Achtung Baby

Universālajā U2 albūmu hierarhijā "Achtung Baby" laikam gan ieņem godpilno otro vietu aiz "The Joshua Tree" . Tā 1998. gadā žurnāla "Q" lasītāji to iebalsoja par 15. izcilāko visu laiku albūmu, bet citā reizē tas pats "Q" dziesmu "One" no šī ieraksta nodēvēja par vispār visos laikos labāko dziesmu. Vispārīgais atzinums līdz ar to ir tāds, ka vismaz visu laiku labāko albūmu simtniekā "Achtung Baby" ir obligāti jāatrodas.
Ja nu tev ir gadījies līdzšinējo sava mūža daļu pavadīt mucā, vismaz dažas dziesmas no šī ieraksta tu noteikti dzirdējis esi. Pirmām kārtām tas attiecas uz balādi "One" - protams, ka tā ir skaista dziesma, bet vismaz es to esmu dzirdējis stipri par daudz un īsti izcila tā man nekad nav šķitusi, lai gan tā ir tik izjusta, tik emocionāla, bet... iespējams, te pie vainas ir VH1, kas to dreijāja caurām dienām, es to īsti klausīties vairs nevaru.
Tās vietā es labprātak klausos "Even better than the real thing", kas ir ievērojami ātrāka un kura man kaut kā atsit Brūsu Springstīnu kopā ar "E Street Band". Vispār jau skaitās, ka šis albūms ir ļoti "amerikānisks", lai arī es tā īsti nesaprotu, kā tas izpaužas.
Toties es saprotu, kas ir "Mysterious Ways" - tas ir viens no labākajiem apliecinājumiem, ka ar šo ierakstu U2 sāka savu pāreju no 80-to gadu rokeriem pie deviņdesmito gadu deju mūziķiem un vismaz iekš "Mysterious Ways" viņi apliecina, ka šajā lauciņā viņi noteikti ir tāds spēks, ar kuru būtu jārēķinās.
"Ultra Violet", kas gan nav viens no šī ieraksta grāvējiem, ir pat varbūt labāks, te Bono lieliski padodas sevī inkorporēt dažas Lū Rīda noskaņas un vienlaicīgi nepazaudēt izteiktu U2-iskumu.
"The Fly" ir ļoti labs sākums, kurā Adams Kleitons un The Edge demonstrē, ka ne velti viņi šajā grupā savu maizi ēd, taču līdz ar Bono iesaistīšanos dziesma kļūst ievērojami mazāk interesanta.
Kopumā varu teikt, ka šis ieraksts man noteikti tīk labāk nekā "All that you can`t leave behind", kuru klausījos pirms dažām nedēļām - te nav nevienas dziesmas, kas manā izpratnē būtu pilnīgi garām, viss ir klausāms, ir vairākas izteiktas virsotnes. Tomēr es joprojām sevi nenosaukšu par traku U2 cienītāju - viņi man joprojām šķiet garlaicīgi. Piedodiet, Bono! Man Jūsu sabiedriskās aktivitātes šķiet ļoti simpātiskas un es labprāt būtu Jūsu cienītājs, tomēr vairāk kā atsevišķas dziesmas no Jūsu krājuima mani īsti uzrunāt nespēj (jau vismaz gadus 6-7 par savu mīļāko U2 dziesmu uzskatu relatīvi agrīno "Sunday Bloody Sunday", lai arī kopumā albūms `War" man tāpat ir puslīdz vienaldzīgs.
2007-06-19
7.5
comments powered by Disqus