The Ants
Jāatzīst, ka Bernards Verbērs ir gandrīz vai apsēsts skudru fanātiķis. Vismaz kā savādāk lai izskaidro, ka šis autors ne tikai ir uzrakstījis romānu triloģiju par šiem kukaiņiem, bet arī citos savos darbos tiem atvēlējis ļoti lielu lomu?
Tātad, Skudras. Romānam ir divas sižeta līnijas - viena ir par kādu noslēpumainu māju Parīzē, zem kuras esot pazemes tunelis, kuru savulaik izbūvējuši katoļu vajātie hugenoti, lai varētu tajā paslēpties. Daniēls šo māju saņem mantojumā no sava tēvoča Edmona Velsa (kurš ir personāžs Tanautonautu triloģijā - bet jau mirušā veidā).
Otrs paralēlais stāsts ir par rudajām skudrām un konkrētāk, par trim skudrām no vienas lielas skudru "pilsētas" - pūžņa. Šīs skudras ir - 1 tēviņš, viena mātīte un viens bezdzimuma kareivis (katrai no tām vārda vietā ir numurs). Skudrai-tēviņam gadās kļūt par liecinieku kādai ļoti mistiskai parādībai, ko viņš nevar izskaidrot un meklē sabiedrotos noslēpuma atklāšanai. Tikai romāna beigās atklājas, kāda ir saistība starp divām sižeta līnijām (un jāatzīst - ne īpaši veiksmīgi tas tiek realizēts).
Sākumā es biju diezgan pozitīvi noskaņots pret šo romānu - pirmās kādas 50-70 lappuses bija viegli lasāmas un intriģējošas, taču tālāk šis romāns kļūst arvien sviestaināks.
Protams, es ticu, ka Verbērs daudz ko zina par skudrām, bet tas, ka viņš šo romānu bija iesācis rakstīts 17 gadu vecumā, ir šeit diezgan jūtams - romāna uzbūve ir diezgan primitīva, lielākā mīkla, kuru risina kaudze romāna personāžu pāris simtu lappušu garumā, cilvēkam ar mēreni attīstītu telpisko domāšanu nevarētu radīt ne mazākās problēmas, utt. Kā teikt - ideja ir interesanta un pat diezgan oriģināla, bet realizācija - blāva.
Arvien vairāk un vairāk es pārliecinos, ka man vienkārši palaimējās kā pirmo izlasīt labāko Verbēra romānu un ka pēcāk es velti meklēju viņa darbos kaut ko vismaz tikpat interesantu kā "Eņģeļu impēriju". Diemžēl Verbērs nav izcils rakstnieks, tas nu ir skaidrāks par skaidru.
Tātad, Skudras. Romānam ir divas sižeta līnijas - viena ir par kādu noslēpumainu māju Parīzē, zem kuras esot pazemes tunelis, kuru savulaik izbūvējuši katoļu vajātie hugenoti, lai varētu tajā paslēpties. Daniēls šo māju saņem mantojumā no sava tēvoča Edmona Velsa (kurš ir personāžs Tanautonautu triloģijā - bet jau mirušā veidā).
Otrs paralēlais stāsts ir par rudajām skudrām un konkrētāk, par trim skudrām no vienas lielas skudru "pilsētas" - pūžņa. Šīs skudras ir - 1 tēviņš, viena mātīte un viens bezdzimuma kareivis (katrai no tām vārda vietā ir numurs). Skudrai-tēviņam gadās kļūt par liecinieku kādai ļoti mistiskai parādībai, ko viņš nevar izskaidrot un meklē sabiedrotos noslēpuma atklāšanai. Tikai romāna beigās atklājas, kāda ir saistība starp divām sižeta līnijām (un jāatzīst - ne īpaši veiksmīgi tas tiek realizēts).
Sākumā es biju diezgan pozitīvi noskaņots pret šo romānu - pirmās kādas 50-70 lappuses bija viegli lasāmas un intriģējošas, taču tālāk šis romāns kļūst arvien sviestaināks.
Protams, es ticu, ka Verbērs daudz ko zina par skudrām, bet tas, ka viņš šo romānu bija iesācis rakstīts 17 gadu vecumā, ir šeit diezgan jūtams - romāna uzbūve ir diezgan primitīva, lielākā mīkla, kuru risina kaudze romāna personāžu pāris simtu lappušu garumā, cilvēkam ar mēreni attīstītu telpisko domāšanu nevarētu radīt ne mazākās problēmas, utt. Kā teikt - ideja ir interesanta un pat diezgan oriģināla, bet realizācija - blāva.
Arvien vairāk un vairāk es pārliecinos, ka man vienkārši palaimējās kā pirmo izlasīt labāko Verbēra romānu un ka pēcāk es velti meklēju viņa darbos kaut ko vismaz tikpat interesantu kā "Eņģeļu impēriju". Diemžēl Verbērs nav izcils rakstnieks, tas nu ir skaidrāks par skaidru.
2007-07-21
comments powered by Disqus