Kazhes pierakstu burtnīca

Tā īsti es nesaprotu, kāpēc Kobeina atraitnes ieraksts iekļuva manā ierakstu krājumā. Es nekad neesmu aiz sajūsmas spiedzis, iedomājoties par Kortniju Lovu.
Protams, "Celebrity Skin" (tituldziesma no šī albūma) tolaik, kad šo ierakstu dabūju, bija diezgan aktuāla manai paaudzei - kā nekā tā bija iekļauta pirmajā Amerikāņu Pīrāgā.
Kā tiek apgalvots, agrīnajos savos ierakstos Kortnija ir bijusi ļoti nepieradināta, bet šajā ierakstā viņa patiesībā ir ne vairāk sabiedrībai naidīga nekā, teiksim, "Four non blondes". Tas pat nav nekāds grunge, tas ir vienkāršs deviņdesmito gadu alternatīvais poproks. Vai tu spēj iedomāties Kurtu Kobeinu izpildām "Hit so hard"? Īstenībā droši vien vari, jo grandžisti jau nebija nemaz tik cieti puiši, kā to varētu domāt. Lai gan no otras puses, nē, tā ir drīzāk tāda Alanisas Morisetes repertuāra dziesma. Tiek apgalvots, ka Kortnija esot izaugusi panka stilistikā, bet šajā ierakstā ir jūtams, ka viņa no panka stilistikas ir izaugusi.
Protams, tas nenozīmē, ka "Celebrity skin" mūzika būtu dziļdomīga, sarežģīta, tēlainības pilna utt. Tā vienkārši nav uz revolūciju aicinoša. Klausoties šādu ierakstu, tu nedomāsi, ka vajadzētu sarīties burvju ripiņas un aiziet nocirst galvu prezidenta padomniekam ārlietu jautājumos. Nē, tu drīzāk sagribēsi, klausoties šo ierakstu iedzert kādu krūzi karstas šokolādes un ievīstīties zem siltas segas (vai arī man vienkārši šajā jūlija pēcpusdienā salst un es šādi domāju). Vispār es biju pārliecināts, ka šis ieraksts ir pārākais mēsls. Kortnija man riebj. Grunge es necienu. Man riebjas bijušās striptīzdejotājas, kas mokās ar narkotiku un alkohola atkarību un kurām esot šausmīgs raksturs. Bet šim ierakstam nav ne vainas. Ja es nezinātu, ka tā ir Kortnija, kas tur dzied, es pat vispār neko sliktu par to nepateiktu.