Kazhes pierakstu burtnīca

Filmu "Mans Fīrers - patiešām patiesākā patiesība par Ādolfu Hitleru" man noskatīties ieteica kāds kolēģis, sakot, ka tā esot pagalam laba. Atļaušos viņam šajā gadījumā nepiekrist (neapšaubot, ka arī viņa point of view noteikti ir savs pamats). Manā izpratnē tā nav laba filma, un ne tāpēc ka man būtu kādi iebildumi pret komēdijām par Hitleru. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka nedrīkstētu smieties par Hitleru, holokaustu, koncentrācijas nometnēm Sibīrijā, otro pasaules karu, ebrejiem, Jēzu, dziesmu svētkiem vai par vienalga ko citu. Manis pēc cilvēks var smieties kaut vai par savu nokļūšanu komā, kā to dara grupas "Anal Cunt" dziedātājs. Bet...
Es gribu, lai arī man tas šķistu smieklīgi. Pretējā gadījumā man nav skaidrs - where`s the point?
Dani Levī jaunākajā filmā (šī režisora iepriekšējais darbs "Alles auf Zucker" man šķita gana labs kino produkts) tiek stāstīts kāda ebreju aktiera Ādolfa Grīnbauma stāsts. Viņu neilgi pirms 1945.gada pienākšanas pēc Gēbelsa pavēles izsauc laukā no koncentrācijas nometnes, lai viņš kā pasaules klases mākslinieks palīdzētu Hitleram sagatavoties Jaungada runai. Doma tur ir tāda, ka šis ebrejs varētu pamodināt panīkušajā Fīrerā viņa spēcīgākās jūtas - naidu - un dot viņam jaunus spēkus. Plus Gēbelsam ir papildus plāns - pēc visa šī pasākuma uzrīkot atentātu pret Fīreru, kurā par vainīgo tiktu atzīts šis pats Grīnbaums, lai varētu beidzot ar galiem atrisināt ebreju jautājumu.
Ja tev šis sižets šķiet muļķīgs, tad vēl varu tevi papildu šokēt - Hitleru šajā filmā atveido komiķis Helge Schneider, kurš vismaz manī parasti izraisa alerģiju, lai arī šajā filmā viņš patiesībā iederas tīri labi.
Un zini, kas ir trakākais? Šī filma netiecas skatītāju pārsteigt ar fenomenālu muļķīgumu vai kaut ko tamlīdzīgu - tas ir gandrīz reālistisks stāsts par to, kā starp Hitleru un viņa "skolotāju" izveidojas draudzība, kas turklāt liek mums kā skatītājiem saprast, ka patiesībā jau mazais Ādolfs nebija nemaz tāds kuņas bērns, kā varētu domāt - viņam vienkārši bija grūta bērnība. What the fuck?
Domājams, ka arī Josifa Staļina dzīves pirmie gadi nebija gluži rožu dārzs (lai arī man tas ir gluži vienaldzīgi), iespējams, ka Čārlzs Mensons nebija laimīgs savos zēnības gados, bet Čikatilo vecāki bija nejauki ļaudis. I don`t give a damn. Turklāt šajā filmā jau arī netiek noliegts, ka Ādolfs bija prātu izkūkojis kretīns, kas šeit vēl turklāt tiek parādīts kā gultā čurājošs impotents. Bet kāda tam visam doma? Iežēloties? Diez vai. Mēģināt saprast? Kāpēc?
Un par ko šajā filmā smieties? Nekā smieklīga es visā šajā pasākumā nesaskatīju. Un tā ir viena prasība, ko es izvirzu komēdijām - lai tās būtu smieklīgas.
Man nav iebildumu pret to, kā filma ir nostrādāta, aktierspēli vai citām detaļām, bet man ir iebildumi pret to, ka man vismaz radās tāda sajūta, ka Danijam Levijam, šo filmu radot, nekā ko teikt patiesībā nebija un ka viņš vienkārši gribēja uztaisīt komēdiju, kurā Hitlers iedraudzējas ar ebreju. Manis pēc lai iedraudzējas. Kaut izrādītos, ka Gēbelsa īstais uzvārds bija Vīzentāls - man par to nospļauties.