Kazhes pierakstu burtnīca

"Vilka stunda" skaitās citāda nekā visas pārējās Bergmaņa filmas ar to, ka tā ir šausmene. Jā - lielais cilvēcisko drāmu meistars Bergmanis vismaz vienu reizi sevi izmēģināja arī šausmu filmu žanrā. Tas gan, protams, nenozīmē, ka šī filma būtībā tomēr nebūtu klusa un nejautra drāma par cilvēku attiecībām.
Tās galvenais varonis Johans Borgs (Makss fon Sīdovs - vispopulārākais Bergmaņa filmu aktieris) ir mākslinieks, kuru naktīs moka murgi, kuru dēļ viņš nespēj gulēt. Un visļaunākā viņam ir stunda pirms saullēkta - tā sauktā vilka stunda, kad gari ir īpaši spēcīgi. Viņa sieva Alma (Līva Ulmane - vēl viena no Bergmaņa top aktrisēm) mēģina Johanam palīdzēt un rast mieru, būt ar viņu kopā grūtākajos brīžos. Bet viss nav tik vienkārši. Vēl šeit ir iejaukta Veronika Foglere, ar kuru Johanam ir kaut kas līdzīgs sakaram. Un nakts briesmoņi, visvairāk tieši tie.
Agrāk vai vēlāk Johanam būs jāmirst, to saprot gan viņš, gan skatītāji (it īpaši tie, tā kā filma daļēji ir veidota kā intervijas ar Almu - Johana atraitni).
Ja es būtu skatījies "Vilka stundu" kā šausmu filmu, es būtu bijis absolūti vīlies. Kādas tur šausmas? Ok, sieviete, kurai cepure bija arī maska, bija laba, tam varu piekrist, bet citādi šī nav no tām filmām, kas tev liek pēcāk trīcēt, izdzirdot katru sīkāko troksnīti. Kā drāma, kā jau Bergmaņa filma, "Vilka stunda" ir pietiekami laba, lai arī tai ir raksturīgs viņam pārmērīgi klasiskais nordiskais vienmuļums un grūtsirdība.
Neliela piezīme: manā datorā šī filma nostāvēja vairāk kā trīs gadus, līdz es saņēmos to beidzot noskatīties. Droši vien, tik ilgi gaidīt nebija vērts, lai arī kopumā filma, protams, ir laba.