Innuendo

Bija laiks, kad es "Innuendo" uzskatīju ja ne par labāko "Queen" albūmu, tad par otro labāko - pēc "A night at the opera" gan. No vienas puses, jauki ir ar šādu nostaļģiju atcerēties laikus, kad man istabā uz sienas dažādās vietās bija lieliem burtiem rakstīts šīs grupas nosaukums, pie sienas vairāki Merkūrija plakāti, bet audiokasetniekā regulāri skanēja gan legālas, gan pirātiskas, gan pašrakstītas Queen kasetes. Protams, ne vārda neieminēšos par to, ka šajos skolas gados es biju diezgan nožēlojams pusaudzis ar personības problēmām, raudulīgs ņuņņa utt. Vai pie tā Merkūrijs un ko varētu būt vainīgi - nezinu.
Šodien, klausoties "Innuendo" albūmu pēc ilgāka pārtraukuma, es joprojām tajā spēju saskatīt daudz skaista. Kā nekā šis albūms iznāca neilgi pirms Fredija nāves un priekš no AIDS mirstoša izvirtuļa viņš bija gan vokāli, gan radoši ļoti labā formā. Kā savādāk lai raksturo tādas kompozīcijas kā albūma tituldziesma, ja ne ar vārdu "satriecoši" (un vēl Stīva Hova akustiskās ģitāras solo...)? "I`m going slightly mad", lai arī tās instrumentālā daļa ir diezgan banāla, pateicoties Merkūrija vocal delivery un absurdajam tekstam ir ne mazāka klasika. Un, protams, "The Show Must go on" ir dziesma, kura atļāva Mejam un Teiloram Queen vārdu sekojošajos gados izvazāt pa visādām miskastēm - Merkūrijs taču viņiem atļāva šovu turpināt (par spīti salīdzinoši bezjēdzīgajam tekstam - neapšaubāmi klasiska dziesma, kuras atrašanās visās iespējamajās Queen izlasēs ir neizbēgama).
Bet kā ir ar pārējām dziesmām? Rokeris "Headlong" ir ok, bet ne vairāk, pārāk tāds goofy tas ir, ja es gribu Queen dzirdēt izpildām smagāku mūziku, es labāk paklausos "Hammer to fall" vai - vēl labāk - agrīnos albūmus. "I Can`t Live with you" - normāla dziesma, bet arī ne tuvu ne izcila. "Don`t Try So Hard" - kārtējā neizteiksmīgā Queen balāde, kura pamatīgi cieš no tā, ka pantu laikā tai nav praktiski nekādas melodijas. "Ride the wild wind" - vēlīno astoņdesmito roks, pārāk cheesy, lai arī lipīga dziesma. "All Gods people" - diezgan liels haoss, bet ir ok. Vēl viens albūma singls - "These are the days of our lives", kas ir viena no nostaļģiskākajām Queen dziesmām, varētu būt daudz labāks, ja tas būtu ģitārbalstīts, nevis sintezatorbalstīts. Bet uz albūma beigām sapulcinātās dziesmas es savādāk kā ar vārdu "sviests" raksturot nevaru. Es saprotu, varbūt Fredijam bija iedvesmas trūkums, bet viņa kaķim veltītā dziesma "Delilah" ir viens no izteiktākajiem "filler" gabaliem, kādus man Queen ierakstos ir nācies dzirdēt. Un smagais rokeris "Hitman"? To varbūt varētu izmantot datorspēlē "Hitman", bet kā dziesma tas ir pagalam muļķīgs. Un vēl "Bijou". Par to es pat nezinu, ko lai saku.
Gala vārdos varu teikt - jā, šeit ir ļoti labas dziesmas. Bet lai albūms būtu īsti labs tajā vajadzētu būt TIKAI labām un ļoti labām dziesmām, izvairoties no tādu gabalu kā "Bijou" vai "Delilah" iekļaušanas. Vēl man diskam galā piekabināts B-Side "Lost Opportunity", kas arī nav nekas fenomenāls, bet tas vismaz zina savu vietu - B pusē. Bet īstajā albūmā, ja Queen nebūtu izmantojuši CD papildu ietilpības iespējas salīdzinoši ar LP, un izmestu jau minētās "Bijou", "Delilah" un "Hitman", šis būtu patiešām viens no labākajiem Queen albūmiem (vēlīnajiem albūmiem, tas ir, jo šodienas acīm raugoties sacensties ar "Queen", "Queen II", "Sheer Heart Attack", "A Night At the Opera" un "Jazz" tas tāpat varētu ar lielām grūtībām).

Padomāju, vēl mazliet padomāju - un paaugstināju vērtējumu par vienu balli.
2008-01-21
8.0
comments powered by Disqus