Kazhes pierakstu burtnīca

Lai arī Eliss Kūpers šajā albūmā apgalvo, ka viņš dodoties uz elli, es vismaz nekādu došanos uz elli tajā saklausīt nespēju. Kāpēc tā? Tāpēc ka, manuprāt, albūmam par elli vajadzētu būt drūmam un nopietnam, nevis popsīgam Brodvejiskam mūzikliskam, vieglam un humora pilnam. Ja, protams, tā nav komiķu elle. Bet tajā, no otras puses, varētu atrasties vieta Vudijam Alenam, un tas atkal būtu briesmīgi.
Šajā albūmā ir 11 dziesmas, no tām neviena nav īsti "biedējoša" klasiskajā Kūpera šausmu stāstu izpratnē - nekā līdzīga mirušiem bērniem un kaulu kaudzēm. Vienīgā patiešām skumjā albūma dziesma "I Never Cry" izklausās pēc ne īpaši populāras, ne īpaši sirsnīgas Džona Lenona balādes, vismaz tā ir izteikti Lenoniskā stilā ieturēta. Vispār šis albūms ir tāds retro ieraksts, kurš pārsteidzoši ir labs. Droši vien tāpēc, ka salīdzinoši ar klasisko Brodvejas pieeju, kas balstās uz dziedātāju vokāla iespēju demonstrēšanu un episkiem momentiem, šis ir Brodvejas komēdijstāsts (tā vismaz varētu padomāt), kurā Eliss satiek sātanu un ar viņu duetē, te nav nekāda tāda, kas tev liktu pārāk skumt vai jelko pārdomāt. Šis ir vienkāršs un draudzīgs mūzikas ieraksts. Uz beigām gan tas kļūst mazliet pārāk retroīgs un sviestains - what the hell is "I`m always chasing rainbows"? Bet kopumā kā gandrīz katrā Kūpera albūmā, savs skaistums tajā ir.