Kraftwerk
Lai arī vēlākie "Kraftwerk" ieraksti man šķiet ļoti pat saistoši, jāatzīst, ka grupas debijas albūmu par klausāmu nekādi nosaukt nevar. Protams, krautroka "mūzikā" bieži troksnis bija stipri dominējošs faktors, taču troksnis var būt saistošs un var būt vienkārši uzmācīgs (un vēl var būt tāds troksnis kā Lū Rīda "Metal machine music", bet tas jau ir ekstremāls gadījums).
Šajā ierakstā ir četras kompozīcijas, viena no tām ir kopumā pietiekoši baudāma - tā ir ievadošā "Ruckzuck", kurā pamatīgi tiek likta lietā elektriskā flauta, brīžiem radot pat tādu kā "Jethro Tull" mūzikai radniecīgu noskaņu. Var gan mazliet pažēloties, ka šī kompozīcija savās gandrīz astoņās minūtēs iziet cauri vienai ne pārāk baudāmai daļai, bet "Ruckzuck" vismaz daļēji ir saucama par muzikālu kompozīciju. Tas, kas tai seko, tā nav mūzika. Kā kāds cilvēks var baudīt to murgu, kas saucas "Stratovarius" un kurā tu dzirdi dažādas skaņas, kuras tu nekad mūžā nebūtu vēlējies dzirdēt un kura velkas, velkas, velkas un stiepjas tā, ka tu bieži esi uz prāta zaudēšanas robežas, es nesaprotu. Ja tam visam būtu kaut kāda struktūra, kaut kāda saskatāma doma, tas vēl būtu ok, bet šī patiešām ir "rūpnīcas" mūzika - proti, tik izteikta antimūzika, cik izteikta antimūzika vien var būt. Un tai sekojošā "Megaherz"? Vairākas minūtes tā tevi vienkārši garlaiko ar minimālistisku klusumu, lai beigās pārvērstos kaut kādā atonālā ellē, kura droši vien pat pašam stingrākajam prātam var radīt galvassāpes. Nobeigumā Hiters un Šnaiders tevi vēl mazliet pamoka ar "Vom Himmel Hoch", kas ir tradicionāls bezmērķīgs trokšņa skaņdarbs, kas ilgst vēl 10 minūtes. Kopumā šis ieraksts ir lieliski piemērots, lai to atskaņotu ballītēs un sabojātu visiem to dalībniekiem noskaņojumu. Tāpat šo mūziku var klausīties rūpnīcā un neapjaust, ka tu vispār kaut ko klausies. Bet ja tu vēlies gūt kādu muzikālu baudījumu - varbūt labāk izvēlies kādu vēlīnāku šīs grupas ierakstu. Lai gan - "Vom Himmel Hoch" beigu daļa ir pat tīri klausāma, bet ja vairāk kā puse no ieraksta ir atonāls murgs, tad diez vai tas būs viens no tiem ierakstiem, kas tevi varētu interesēt.
Šajā ierakstā ir četras kompozīcijas, viena no tām ir kopumā pietiekoši baudāma - tā ir ievadošā "Ruckzuck", kurā pamatīgi tiek likta lietā elektriskā flauta, brīžiem radot pat tādu kā "Jethro Tull" mūzikai radniecīgu noskaņu. Var gan mazliet pažēloties, ka šī kompozīcija savās gandrīz astoņās minūtēs iziet cauri vienai ne pārāk baudāmai daļai, bet "Ruckzuck" vismaz daļēji ir saucama par muzikālu kompozīciju. Tas, kas tai seko, tā nav mūzika. Kā kāds cilvēks var baudīt to murgu, kas saucas "Stratovarius" un kurā tu dzirdi dažādas skaņas, kuras tu nekad mūžā nebūtu vēlējies dzirdēt un kura velkas, velkas, velkas un stiepjas tā, ka tu bieži esi uz prāta zaudēšanas robežas, es nesaprotu. Ja tam visam būtu kaut kāda struktūra, kaut kāda saskatāma doma, tas vēl būtu ok, bet šī patiešām ir "rūpnīcas" mūzika - proti, tik izteikta antimūzika, cik izteikta antimūzika vien var būt. Un tai sekojošā "Megaherz"? Vairākas minūtes tā tevi vienkārši garlaiko ar minimālistisku klusumu, lai beigās pārvērstos kaut kādā atonālā ellē, kura droši vien pat pašam stingrākajam prātam var radīt galvassāpes. Nobeigumā Hiters un Šnaiders tevi vēl mazliet pamoka ar "Vom Himmel Hoch", kas ir tradicionāls bezmērķīgs trokšņa skaņdarbs, kas ilgst vēl 10 minūtes. Kopumā šis ieraksts ir lieliski piemērots, lai to atskaņotu ballītēs un sabojātu visiem to dalībniekiem noskaņojumu. Tāpat šo mūziku var klausīties rūpnīcā un neapjaust, ka tu vispār kaut ko klausies. Bet ja tu vēlies gūt kādu muzikālu baudījumu - varbūt labāk izvēlies kādu vēlīnāku šīs grupas ierakstu. Lai gan - "Vom Himmel Hoch" beigu daļa ir pat tīri klausāma, bet ja vairāk kā puse no ieraksta ir atonāls murgs, tad diez vai tas būs viens no tiem ierakstiem, kas tevi varētu interesēt.
2008-03-18
comments powered by Disqus