Caramel
Tātad tomēr Libānai izdevās kļūt par piecdesmito filmu manā pasaules kino projektā. Ar to arī apsveicu šo nebūt ne izcilo izmēru valsti.
"Karamele" ir filma, kas stāsta par vairāku Libānā dzīvojošu sieviešu ikdienu - vairākas no viņām strādā frizētavā, bet viena ir šuvēja. Līdz ar to filmā tiek savīti vairāki "love story", kuriem dabiski ir sava austrumnieciska specifika. Proti, te diez vai varētu gaidīt lielu daudzumu seksa uz ekrāna vai ko tamlīdzīgu. Patiesību sakot gan nacionālā kolorīta šajā filmā nemaz tik daudz nav - tas gan varētu būt saistīts ar manu priekšstatu par Libānu absolūto aplamību. Proti, Libāna patiesībā nemaz nav izteikta musulmaņu valsts (tur ir ap 40 procentu kristiešu) un tā arī nevar izcelties ar aptaurētu islāmisku valsts iekārtu. Protams, attiecības starp cilvēkiem tur ir nedaudz savādākas nekā mūspusē. Vēl viens pietiekoši šokējošs faktors - libānieši pēc vaibstiem ir daudz eiropeiskāki (vismaz šajā filmā redzamie), nekā es to būtu varējis iztēloties.
Tomēr mazliet par filmas saturu. Galvenā tās varone Lajala (atveido Nadīne Labaki - filmas režisore. omg! - Libānā sievietes režisē filmas!) ir iesaistījusies diezgan bezcerīgā sakarā ar precētu vīrieti, viņas draudzenei Nisrīnai ir problēma, ka viņa grasās precēt godīgu musulmaņu vīrieti, bet pati nav jaunava, tikām vēl viena friziere - Džamāla - ir lesbiete, un tā tālāk. Filma patiesībā tā pilnībā vairumu savu samežģījumu neatrisina, bet tikai ļauj tiem iet savu gaitu. Vizuāli filma ir ļoti krāšņa (nav jau brīnums - N.L. attiecīgajā reģionā ir labi zināma kā mūzikas video veidotāja), ar skaistu mūziku un citādi arī tā ir laba. Varbūt ne izcila - tas jau būtu par stipru teikts, bet patiešām laba kino lente, turklāt kā jau minēju - nebūt ne tāda, kā varētu gaidīt no Libānas. Līdz ar to tā lieliski veic vienu no tradicionālākajiem uzdevumiem - lauž stereotipus. Un attiecībā uz Tuvo Austrumu valstīm šāda stereotipu laušana, manuprāt, ir viens no svarīgākajiem kino uzdevumiem. Līdz ar to varu teikt, ka "Sukkar Banat" (filmas nosaukums oriģinālvalodā) ir absolūti pretēja, nekā pazīstamākā pēdējo gadu Tuvo Austrumu lente - "Osama". Un līdz ar to, ka tā nav sevišķi smaga, depresīva vai šokējoša, šī filma man patika.
"Karamele" ir filma, kas stāsta par vairāku Libānā dzīvojošu sieviešu ikdienu - vairākas no viņām strādā frizētavā, bet viena ir šuvēja. Līdz ar to filmā tiek savīti vairāki "love story", kuriem dabiski ir sava austrumnieciska specifika. Proti, te diez vai varētu gaidīt lielu daudzumu seksa uz ekrāna vai ko tamlīdzīgu. Patiesību sakot gan nacionālā kolorīta šajā filmā nemaz tik daudz nav - tas gan varētu būt saistīts ar manu priekšstatu par Libānu absolūto aplamību. Proti, Libāna patiesībā nemaz nav izteikta musulmaņu valsts (tur ir ap 40 procentu kristiešu) un tā arī nevar izcelties ar aptaurētu islāmisku valsts iekārtu. Protams, attiecības starp cilvēkiem tur ir nedaudz savādākas nekā mūspusē. Vēl viens pietiekoši šokējošs faktors - libānieši pēc vaibstiem ir daudz eiropeiskāki (vismaz šajā filmā redzamie), nekā es to būtu varējis iztēloties.
Tomēr mazliet par filmas saturu. Galvenā tās varone Lajala (atveido Nadīne Labaki - filmas režisore. omg! - Libānā sievietes režisē filmas!) ir iesaistījusies diezgan bezcerīgā sakarā ar precētu vīrieti, viņas draudzenei Nisrīnai ir problēma, ka viņa grasās precēt godīgu musulmaņu vīrieti, bet pati nav jaunava, tikām vēl viena friziere - Džamāla - ir lesbiete, un tā tālāk. Filma patiesībā tā pilnībā vairumu savu samežģījumu neatrisina, bet tikai ļauj tiem iet savu gaitu. Vizuāli filma ir ļoti krāšņa (nav jau brīnums - N.L. attiecīgajā reģionā ir labi zināma kā mūzikas video veidotāja), ar skaistu mūziku un citādi arī tā ir laba. Varbūt ne izcila - tas jau būtu par stipru teikts, bet patiešām laba kino lente, turklāt kā jau minēju - nebūt ne tāda, kā varētu gaidīt no Libānas. Līdz ar to tā lieliski veic vienu no tradicionālākajiem uzdevumiem - lauž stereotipus. Un attiecībā uz Tuvo Austrumu valstīm šāda stereotipu laušana, manuprāt, ir viens no svarīgākajiem kino uzdevumiem. Līdz ar to varu teikt, ka "Sukkar Banat" (filmas nosaukums oriģinālvalodā) ir absolūti pretēja, nekā pazīstamākā pēdējo gadu Tuvo Austrumu lente - "Osama". Un līdz ar to, ka tā nav sevišķi smaga, depresīva vai šokējoša, šī filma man patika.
2008-05-14
comments powered by Disqus