The Game

Šis bija tas ieraksts, kurā Queen atteicās no sava desmit gadus ilgā principa neizmantot sintezatorus, līdz ar to iezīmējot (ilgtermiņā) nopietnu grupas panīkumu. Un vienlaikus "The Game" ir droši vien pēdējais Queen ieraksts, kuru sintezatori vēl nav pārņēmuši un faktiski tie parādās vien dažās šī albuma dziesmās, nemaz neliecinot par to, kādi saturiski brīnumi bija "Flash Gordon" un "Hot Space".

Ieraksta ievadošā kompozīcija "Play the Game" (kuru Merkūrijs sarakstīja, apcerot savas skumjas, ka viņu pametis mīļākais) kādreiz bija gandrīz vai mana mīļākā "Queen" dziesma, taču tagad tā es vairs neteiktu, lai arī joprojām to uzskatu par labu dziesmu. Tikām citas šī ieraksta dziesmas patiešām ir vārda "klasika" cienīgas. Pirmkārt, tā būtu "Another one bites the dust" - labākais Queen darbs fankmūzikas žanrā. Turklāt to sarakstīja Džons Dīkons - uz šo brīdi manis iecienītākais Queen dalībnieks. Patiesībā ļoti kvalitatīva ir arī otra šī albūma fank-dziesma, proti, "Dragon Attack". No Merkūrija veikumiem labākais šeit ir vēl viens ieraksta grāvējs - "Crazy Little Thing Called Love", kas, ja nemaldos, skaitās pēdējais "rockabilly" numur viens hits ASV mūzikas topā. Vēl tas ir ievērojams ar to, ka Merkūrijs pats tajā spēlē akustisko ģitāru - un tas ir pirmais Queen skaņdarbs, kurā viņš dzirdams spēlējam ģitāru (Mejs te parādās vien ar īsiem solo fragmentiem). Nav ne vainas arī optimistiskajai "Need your loving tonight", tādējādi ieraksta pirmajā pusē nav nevienas dziesmas, kurai būtu sevišķs pamats piekasīties (un cik bieži kaut kas tāds novērojams Queen ierakstos?).
Ar otro ieraksta pusi ir mazliet bēdīgāk. Vispirms jau "Rock it (Prime Jive)" ir pārāk garš ievads - dziesma sākas tikai pirmās minūtes pašās beigās un liriskais ievads tai nav diži nepieciešams, tikām pati dziesma ir viens no veiksmīgākajiem Teilora "produktiem", kurā Rodžers arī pats dzied.

Turpinājums ir grūtāk izskaidrojams. "Don`t Try Suicide" ir pat pēc Queen standartiem diezgan stulba satura dziesma ("netaisi pašnāvību!", as if Queen būtu tā grupa, kuras šādā vēstījumā kāds grasītos ieklausīties), tad ir Meja episkais vēstījums "Sail Away Sweet Sister" - ļoti ambiciozi skanoša, lai arī atkal jau pārmērīgi sentimentāla (un līdz ar to - pastulba) dziesma. "Coming Soon" atkal ir vienkārša rokdziesma, bez sevišķiem plusiem un sevišķiem mīnusiem - labs "Queen" skaņdarbs, bet nekas fenomenāls. Un tad vēl "Save Me" - vēl viena no ļoti liriskajām Queen kompozīcijām, ar maniakālu saharīna līmeni, nē, tā nav slikta, bet arī ne unikāli laba.

Savelkot secinājumus, šajā ierakstā ir divas dziesmas, bez kurām stabili varētu iztikt - "Sail Away Sweet Sister" un "Don`t Try Suicide", kā arī pārītis tādu, kuras nav nekas īpašs. Tā kā "Queen" vispār reti ir spējuši radīt viendabīgas kvalitātes ierakstu, tad tas nav brīnums. Protams, albūma virsotnes nav nekas tik grandiozs kā dažos citos viņu albūmos, bet kopējais līmenis ir labs, un gandrīz neapšaubāmi tas ir viņu labākais ieraksts visos astoņdesmitajos. Un vien "Innuendo" no vēlākajiem albūmiem ir spējis to pārspēt. Protams, ja nu šī gada septembrī paredzētais jaunais albūms neizrādīsies izcils.
2008-05-22
7.0
comments powered by Disqus