Secretary
"Sekretāre" ir viena no visdīvainākajām filmām, ko pēdējā laikā esmu redzējis. Un es skatos ĻOTI dīvainas filmas. Dīvainuma ziņā vienīgais, kam to varētu pielīdzināt, ir "Taksidermija", taču šī filma nebija ne tuvu tik pretīga. Patiesībā tā vispār nebija pretīga. Ja neņem vērā, ka šī filma ir par jaunu sievieti, kura kopš septītās klases regulāri sev nodara miesas bojājumus, jo viņai patīk izjust sāpes.
Lī Holoveja (Megija Gilengāla) ilgāku laiku bija spiesta pavadīt psihiatriskajā klīnikā pēc neveiksmīgas pārmērīgi dziļas iegriešanas rokā - viņai nebūt nebija plāna izdarīt pašnāvību, bet tā nejauši sagadījās. Tagad viņa ir pabeigusi mašīnrakstītāju kursus un meklē darbu. Ieraudzījusi sekretāres vakanci kāda jurista birojā, viņa saprot, ka tas ir viņai īstais darbs. Un E. Edvards Grejs viņai izrādās ideāls priekšnieks. Bet ar piezīmi - tikai viņai. Ne man un ne tev. Ja tev, protams, nav mazohistiskas noslieces.
Faktiski šī ir viena no tām filmām, kurā neviens no personāžiem nav īsti normāls, un vienlaikus tā nav arī psihiski slimu prātu pētījums. Tā ir īpatnējs mīlas stāsts ar sadisma un mazohisma elementiem, kurā gandrīz kā statists trešo vietu ieņem jaukais puisis Pīters (viņu atveido Džeremijs Deiviss - labāk zināms kā zinātnieks Daniels Faradejs no "Lost"). Šī ir filma ar droši vien dīvaināko pieeju seksualitātei, kādu man ir nācies redzēt - no vienas puses, filma ir vienkārši eksplozīvi seksuāla, bet vienlaikus - tā nemaz nav tāds neķītrības fests, kā varētu domāt. Proti, to varbūt pat var nosaukt par erotisko kino, bet ne tāda veida, ka tā būtu seksa filma. Grūti pat pateikt, kas tajā ir un kā tajā nav. Kas ir skaidrs, šī ir viena no tām filmām, par kuru es pat ar pārliecību nespēju teikt, ka tā ir laba vai slikta, un es ļoti labprāt atteiktos no savas obligātās vērtēšanas desmit baļļu sistēmā. Šī ir filma, kas atrodas ārpus skalas, un ne tāpēc ka tā būtu pārāk laba vai pārāk slikta. Tā vienkārši ir... īpatnēja. Katrā ziņā es nebrīnos, ka Megija Gilenhāla par to saņēma Zelta globusa nomināciju, nepavisam nebrīnos.
Lī Holoveja (Megija Gilengāla) ilgāku laiku bija spiesta pavadīt psihiatriskajā klīnikā pēc neveiksmīgas pārmērīgi dziļas iegriešanas rokā - viņai nebūt nebija plāna izdarīt pašnāvību, bet tā nejauši sagadījās. Tagad viņa ir pabeigusi mašīnrakstītāju kursus un meklē darbu. Ieraudzījusi sekretāres vakanci kāda jurista birojā, viņa saprot, ka tas ir viņai īstais darbs. Un E. Edvards Grejs viņai izrādās ideāls priekšnieks. Bet ar piezīmi - tikai viņai. Ne man un ne tev. Ja tev, protams, nav mazohistiskas noslieces.
Faktiski šī ir viena no tām filmām, kurā neviens no personāžiem nav īsti normāls, un vienlaikus tā nav arī psihiski slimu prātu pētījums. Tā ir īpatnējs mīlas stāsts ar sadisma un mazohisma elementiem, kurā gandrīz kā statists trešo vietu ieņem jaukais puisis Pīters (viņu atveido Džeremijs Deiviss - labāk zināms kā zinātnieks Daniels Faradejs no "Lost"). Šī ir filma ar droši vien dīvaināko pieeju seksualitātei, kādu man ir nācies redzēt - no vienas puses, filma ir vienkārši eksplozīvi seksuāla, bet vienlaikus - tā nemaz nav tāds neķītrības fests, kā varētu domāt. Proti, to varbūt pat var nosaukt par erotisko kino, bet ne tāda veida, ka tā būtu seksa filma. Grūti pat pateikt, kas tajā ir un kā tajā nav. Kas ir skaidrs, šī ir viena no tām filmām, par kuru es pat ar pārliecību nespēju teikt, ka tā ir laba vai slikta, un es ļoti labprāt atteiktos no savas obligātās vērtēšanas desmit baļļu sistēmā. Šī ir filma, kas atrodas ārpus skalas, un ne tāpēc ka tā būtu pārāk laba vai pārāk slikta. Tā vienkārši ir... īpatnēja. Katrā ziņā es nebrīnos, ka Megija Gilenhāla par to saņēma Zelta globusa nomināciju, nepavisam nebrīnos.
2008-06-11
comments powered by Disqus