Pane e Tulipani
Silvio Soldīnī "Maize un tulpes" ir viena no itāļu filmām, kuras pirms došanās uz Itāliju iesaka noskatīties Lonely Planet. Tā kā pirms mūsu ceļojuma (kuru aprakstu es ceru līdz šīs nedēļas beigām pabeigt, lai arī to nebūt negarantēju) grāmatā pat ieskatījies nebiju, tad skatījāmies to tagad. Atbilstoši LP šī ir viena no tām filmām, kuras skatoties tu nezini - smieties vai raudāt un spēcīgas emocijas tevī pēc tās noskatīšanās paliek vēl ilgi.
Un šoreiz es nemēģināšu iebilst - "Pane e tulipani" patiešām ir ļoti spēcīga filma. Tā stāsta par kādu sievieti, kuras savos 40+ gados pirmo reizi dzīvē izdara kaut ko traku - tā vietā, lai gaidītu savu vīru un dēlus, kuri viņu tūrisma ekskursijas laikā bija aizmirsuši kāda veikala tualetē, viņa izlemj tālāk ekskursijā nebraukt, bet aizstopēt uz mājām. Taču arī to viņa gluži neizdara, jo beigās viņa nonāk Venēcijā, kur nekad iepriekš nav bijusi. Šeit viņa iepazīstas ar kādu islandiešu viesmīli, kas slepus visu laiku gatavojas pašnāvībai, ekscentrisku anarhistu - puķu tirgotāju, sievieti - masieri un galvenokārt pati ar sevi, apjaušot, ka viņas dzīve līdz šim nav bijusi sevišķi pilnvērtīga. Tikām viņas vīrs, kuram nepavisam nepatīk, ka sieva pazudusi, sūta viņu meklēt kādu nupat savā izlietņu un podu kompānijā noalgotu santehniķi - detektīvromānu cienītāju (starp citu, vizuāli šis tips man šķiet diezgan līdzīgs Duglasa Adams Dirkam Džentlijam - pēc tā aprakstiem spriežot).
Skaisti Venēcijas skati (tik nesen redzēti, tik nesen iemīlēti), dzirkstošs humors, sāpīga realitāte, lieliski dzīvi personāži, spēcīgas noskaņas, tas viss šajā filmā ir. Tā patiešām ir lielisks itāļu kino paraugs, kuru noteikti, noteikti iesaku noskatīties arī TEV! Jā, tieši tu man šķieti īpaši piemērots šīs filmas skatītājs!
Un šoreiz es nemēģināšu iebilst - "Pane e tulipani" patiešām ir ļoti spēcīga filma. Tā stāsta par kādu sievieti, kuras savos 40+ gados pirmo reizi dzīvē izdara kaut ko traku - tā vietā, lai gaidītu savu vīru un dēlus, kuri viņu tūrisma ekskursijas laikā bija aizmirsuši kāda veikala tualetē, viņa izlemj tālāk ekskursijā nebraukt, bet aizstopēt uz mājām. Taču arī to viņa gluži neizdara, jo beigās viņa nonāk Venēcijā, kur nekad iepriekš nav bijusi. Šeit viņa iepazīstas ar kādu islandiešu viesmīli, kas slepus visu laiku gatavojas pašnāvībai, ekscentrisku anarhistu - puķu tirgotāju, sievieti - masieri un galvenokārt pati ar sevi, apjaušot, ka viņas dzīve līdz šim nav bijusi sevišķi pilnvērtīga. Tikām viņas vīrs, kuram nepavisam nepatīk, ka sieva pazudusi, sūta viņu meklēt kādu nupat savā izlietņu un podu kompānijā noalgotu santehniķi - detektīvromānu cienītāju (starp citu, vizuāli šis tips man šķiet diezgan līdzīgs Duglasa Adams Dirkam Džentlijam - pēc tā aprakstiem spriežot).
Skaisti Venēcijas skati (tik nesen redzēti, tik nesen iemīlēti), dzirkstošs humors, sāpīga realitāte, lieliski dzīvi personāži, spēcīgas noskaņas, tas viss šajā filmā ir. Tā patiešām ir lielisks itāļu kino paraugs, kuru noteikti, noteikti iesaku noskatīties arī TEV! Jā, tieši tu man šķieti īpaši piemērots šīs filmas skatītājs!
2008-08-11
comments powered by Disqus