Kazhes pierakstu burtnīca

"Rietumkrasta stāsts" ir īsfilma un kā likums es par tādām individuāli nerakstu. No otras puses, šī ir īsfilma, kas 2006.gadā saņēma Oskaru kā labākā īsmetrāžas īsfilma, tā ka likt to maisā ar kaut kādām citām īsfilmām nebūtu īsti pareizi, turklāt skatījāmies mēs to arī kā patstāvīgu kino darbu (kāds tā, protams, arī ir), tā ka es par to tūliņ rakstīšu, tūliņ, tūliņ.

Kas ir mūsu rīcībā? Divas konkurējošas ātrās apkalpošanas ēstuves. Viena no tām saucas "Kosher King". Otra - "Hummus Hut". Uzminēt, kura ir ebreju un kura - arābu, nav sevišķi grūti. Abas iestādes savā starpā nežēlīgi konkurē un vienas darbinieki otrus ienīst. Taču tad Kosher Kinga vadītāja dēls (brālis? whatever) iemīlas Hummus Hut kasierē, tās vadītāja māsā, un šī ieķeršanās ir abpusēja. Ievērojot to, ka Rietumkrasta stāsts ir balstīts uz "Vestsaidas stāsta", kas savukārt ir "Romeo un Džuljetas" plaģiāts, ko savukārt Šekspīrs nospēra no Luigi da Porto "Džuljetas un Romeo", kas nosperta no Bokačo "Dekamerona", kas savukārt to "aizņēmies" no Ovīdija "Metamorfozēm". Iespējams, ka Ovīdijs to nospēra no vēl kāda klasiskāka avota, taču ilgāk rakties pa Wikipedia man ir slinkums, tā ka viens ir skaidrs - šis sižets par mīlestību starp divu naidīgu ģimeņu pārstāvjiem nav nekas jauns. Līdzīgi kā ja Ģirts Trencis iemīlētos Eināra Repšes meitā, vai arī ne līdzīgi, man ja godīgi tas ir vienalga.

Kur ir šīs mūzikl-komēdijas plusi? Tā ir īsa un smieklīga, un tas īsi sakot arī viss. Sižets, kā jau minēju daudzkārt, nav sevišķi spožs, reālisma te ir maz, taču dažādas sīkas detaļas šeit ir pietiekami asprātīgas un par ko pasmieties šajās divdesmit minūtēs, tev atradīsies. Es, protams, nezinu, vai 2005.gadā patiešām netika radīta neviena vērtīgāka īsfilma, taču kā tīrs izklaides (popkorna) produkts "West Bank Story" ir gana laba.