Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc ļoti, ļoti ilga pārtraukuma esmu vismaz nosacīti atgriezies pie sava projekta - ar filmām apkārt pasaulei. Ja nu tu šo radio staciju esi uzgriezis nejauši vai arī sirgsti ar atmiņas problēmām, tad projekts sākotnēji bija apmēram sekojošs: es mēģināju noskatīties pa vienai filmai no katras pasaules valsts. Apstājos kaut kur pie skaitļa piecdesmit vasaras sākumā, kad konstatēju, ka iegūt jaunas reto valstu filmas kļūst arvien grūtāk un arvien biežāk šādas filmas man sagādāja vilšanos. Tagad esmu atgriezies un, ja viss būs kārtībā, vēl vismaz pārīti iepriekš nenosegto valstu filmu līdz gada beigām gribētos noskatīties.

Ko tu zini par Indonēziju? Es - praktiski neko. Pat tas, ka Indonēzija ir pasaulē ceturtā apdzīvotākā valsts, līdz nesenam laikam man bija noslēpums. Kur nu vēl es kaut ko varētu zināt par šīs filmas tematiku - poligāmijas apstākļiem šajā valstī. Filma ir trīs daļās veidots stāsts par trim dažādām sievietēm, katra no kura kļūst par sievu poligāmam vīrietim (katra - citam). Pirmā no viņām ir ģimenes māte, kura kādu dienu uzzina, ka viņas vīram ir vēl viena sieva (vēlāk sievu skaits pieaug). Taču šīs sievas nedzīvo kopā un viņām vienai ar otru nav saskarsmes līdz pat brīdim, kad vīrs smagi saslimst un visas sievas paralēli sāk viņu kopt (šajā brīdī vīrietis saprot, ka vairāk kā vienu sievu ņemt nav bijis prāta darbs).

Otrā ir jauna meitene, kas tiek pieņemta darbā par aukli kādas kinostudijas šofera bērniem. Viņam ir jau divas sievas un kādā brīdī šī meitene kļūst par trešo, pati sevišķi kaut ko tādu nevēlēdamies. Viņai toties sāk veidoties lesbiāniskas attiecības ar vienu no pārējām šī vīrieša sievām. Šeit sievas dzīvo kopā un viņu savstarpējās attiecības ir... sarežģītas.

Trešā sieviete ir drīzāk līdzīga pēc situācijas pirmā stāsta otrajai pusei. Proti, viņa ir jauna viesmīle kādā restorānā, kurā ieķeras viņas precētais priekšnieks (kurš gan faktiski ir katolis un nemaz vairākas sievas apņemt nedrīkst). Sanāk tomēr tā, ka viņš šo meiteni apprec (oficiālajai sievai to nezinot), izmantojot viltotus dokumentus, un dzīvo dubultdzīvi. Tiesa, arī jaunā sieviete dzīvo dubultdzīvi, jo viņa vēlas kļūt par aktrisi un viņai pašai noteikti ne mazāk par viņas tā saucamo vīru patīk džeks - jaunais kino režisors.

Kur ir filmas plusi - tā savus stāstus pasniedz ļoti vienkāršā, piezemētā un nepiespiestā manierē, es kā skatītājs ļoti viegli varu noticēt, ka tas, ko es redzu, ir realitāte, un vienlaikus šeit nav sevišķas moralizēšanas par to, cik laba vai slikta ir poligāmija (lai gan kopumā droši vien filmas nostādne ir tāda, ka tajā nav nekā laba). Visām trim centrālo lomu aktrisēm es būtu ielicis pa plusiņam (ja tas būtu interneta komentāru saits, kur būtu šāda iespēja), un kā tāda filma man patika. Nekāds pārākās klases kino tas, protams, nav, bet mana projekta ietvaros filma patiesībā ir perfekta, jo tā labi ataino konkrētās valsts kolorītu un tai nekādi nevar pārmest pārmērīgu internacionālismu un citu valstu kino mākslas tradīciju atdarināšanu.