Nevermind
Nule es esmu sasniedzis to brīdi, kad man atbilstoši plāniem jāraksta par lielāko deviņdesmito gadu mūzikas ierakstu. Tas ir vienlaikus satraucoši un biedējoši. Es, protams, nevaru par to pateikt neko jaunu, jo par to jau tāpat ir pateikts daudz par daudz. Taču fakts ir tāds, ka "Nevermind" ir un paliek tas ieraksts, kura dēļ cilvēki atceras Kurtu Kubeinu, ieraksts, kas pavēra ceļu uz MTV veselai plejādei Nirvanas sekotāju un atdarinātāju un ieraksts, kuru kritizēt var tikai ļoti šaurās aprindās (izņemot, protams, pavisam mazo tīņu aprindas, kurās var kritizēt visu, kas nav nācis no Parisas Hiltones viedā prāta apcirkņiem, t.i., cunt). Kad tas būtu noskaidrots, parunāsim mazliet par to, kas ir "Nevermind".
Asociācijas nosaukumā ar Sex Pistols "Never mind the bollocks, here`s the Sex Pistols" ir automātiskas. Tikai Nirvanas "pofig" ir globālāks nekā tas bija Rottenam, Metlokam un kompānijai. Viņiem vienalga ir viss, kā jau deviņdesmito gadu sākuma depresīvajai jauniešu paaudzei tas pieklājas. Un viņiem ir pofig tādā mērā, ka sava lielākā hita ievadošo rifu Nirvana nekautrējās "aizņemties" no Boston. Jā, no tiem pašiem Boston, kas dziedāja "More than a feeling". Ja tev nav gadījies uzaugt kastē, kā tas bija man, tad šī dziesma tev droši vien šķiet pretīgi atklausīta. Es gan to pirmo reizi izdzirdēju kad Kobeins sen jau bija norakts, bet arī es to esmu dzirdējis daudz vairāk reižu nekā man to gribētos. Lai gan vienlaikus tā ir pietiekami laba dziesma, lai par to sevišķi nepārdzīvotu. Otrs lielākais šī ieraksta grāvējs bija "Come as you are" - kas, manuprāt, ir labāka par "Smells like", lai arī tikpat iespējams, ka es nemaz nesaprotu, nemaz nezinu, viss jau ir iespējams. Vēl no radio klasikas ir vērts pieminēt "Lithium", "Polly", "In Bloom", "Drain You" un "Something in the way". Ok, varbūt pāris pēdējās dziesmas nemaz nav radio gabali, taču man tās tādas šķiet. Vispār man šķiet, ka es tā kārtīgi Nirvanu patiešām iepazinu nedaudz par vēlu - jau izgājis no smagākajiem tīņu gadiem un līdz ar to šī grupa man nav īpaša. Es to neesmu klausījies, kad jutos kā pēdējā pakaļa. Es to neesmu klausījies, kad paslepus no vecākiem graizīju vēnas (jo tās negraizīju). Es neesmu sēdējis videnē starpbrīdī ar "Nevermind" kaseti austiņās starpbrīžos, kad neviens ar mani nerunājās (nekas, ka klausoties Nirvanu jau sākot ar kādu deviņdesmito gadu vidu tu drīzāk varēji pretendēt uz populārā jaunieša statusu). Un līdz ar to man "Nevermind" ir tikai viens mūzikas ieraksts, tā nav dzīves filozofija, tas nav nekas pārāks. Jā, tā ir kvalitatīva mūzika, kas ļoti labi iemieso to, ko tā mēģina iemiesot, bet - nekas tik ļoti satriecošs, nekas tik ļoti fenomenāls. Jā, Kobeinam bija atraktīva personība, jā Grols dauza bungas kā maniaks, jā, trokšņa līmenis šajā ierakstā ir augsts (lai gan ne vienmēr tas dod super pozitīvu efektu - "Territorial Pissings" mani galīgi neuzrunā), bet nē - šī nav mūzika, ko es gribētu klausīties nonācis viens uz neapdzīvotas salas. Un tā nav arī īsti tāda mūzika, ko es gribētu klausīties nonācis viens lielpilsētā. Un galvenokārt tāpēc ka es NEESMU nonācis viens lielpilsētā, un manam dvēseles stāvoklim "Nevermind" patlaban ir stipri svešs ieraksts, cik labs tas lai ar nebūtu (un tas ir labs, tur nav šaubu).
Asociācijas nosaukumā ar Sex Pistols "Never mind the bollocks, here`s the Sex Pistols" ir automātiskas. Tikai Nirvanas "pofig" ir globālāks nekā tas bija Rottenam, Metlokam un kompānijai. Viņiem vienalga ir viss, kā jau deviņdesmito gadu sākuma depresīvajai jauniešu paaudzei tas pieklājas. Un viņiem ir pofig tādā mērā, ka sava lielākā hita ievadošo rifu Nirvana nekautrējās "aizņemties" no Boston. Jā, no tiem pašiem Boston, kas dziedāja "More than a feeling". Ja tev nav gadījies uzaugt kastē, kā tas bija man, tad šī dziesma tev droši vien šķiet pretīgi atklausīta. Es gan to pirmo reizi izdzirdēju kad Kobeins sen jau bija norakts, bet arī es to esmu dzirdējis daudz vairāk reižu nekā man to gribētos. Lai gan vienlaikus tā ir pietiekami laba dziesma, lai par to sevišķi nepārdzīvotu. Otrs lielākais šī ieraksta grāvējs bija "Come as you are" - kas, manuprāt, ir labāka par "Smells like", lai arī tikpat iespējams, ka es nemaz nesaprotu, nemaz nezinu, viss jau ir iespējams. Vēl no radio klasikas ir vērts pieminēt "Lithium", "Polly", "In Bloom", "Drain You" un "Something in the way". Ok, varbūt pāris pēdējās dziesmas nemaz nav radio gabali, taču man tās tādas šķiet. Vispār man šķiet, ka es tā kārtīgi Nirvanu patiešām iepazinu nedaudz par vēlu - jau izgājis no smagākajiem tīņu gadiem un līdz ar to šī grupa man nav īpaša. Es to neesmu klausījies, kad jutos kā pēdējā pakaļa. Es to neesmu klausījies, kad paslepus no vecākiem graizīju vēnas (jo tās negraizīju). Es neesmu sēdējis videnē starpbrīdī ar "Nevermind" kaseti austiņās starpbrīžos, kad neviens ar mani nerunājās (nekas, ka klausoties Nirvanu jau sākot ar kādu deviņdesmito gadu vidu tu drīzāk varēji pretendēt uz populārā jaunieša statusu). Un līdz ar to man "Nevermind" ir tikai viens mūzikas ieraksts, tā nav dzīves filozofija, tas nav nekas pārāks. Jā, tā ir kvalitatīva mūzika, kas ļoti labi iemieso to, ko tā mēģina iemiesot, bet - nekas tik ļoti satriecošs, nekas tik ļoti fenomenāls. Jā, Kobeinam bija atraktīva personība, jā Grols dauza bungas kā maniaks, jā, trokšņa līmenis šajā ierakstā ir augsts (lai gan ne vienmēr tas dod super pozitīvu efektu - "Territorial Pissings" mani galīgi neuzrunā), bet nē - šī nav mūzika, ko es gribētu klausīties nonācis viens uz neapdzīvotas salas. Un tā nav arī īsti tāda mūzika, ko es gribētu klausīties nonācis viens lielpilsētā. Un galvenokārt tāpēc ka es NEESMU nonācis viens lielpilsētā, un manam dvēseles stāvoklim "Nevermind" patlaban ir stipri svešs ieraksts, cik labs tas lai ar nebūtu (un tas ir labs, tur nav šaubu).
2008-11-10
comments powered by Disqus