A Rush Of Blood To The Head
Vispār jau man šodien vajadzēja klausīties "Coldplay" pirmo plati, bet sanāca tā, ka kā pirmajam pieķēros viņu otrajam ierakstam, un tad nu rakstīšu, kādas emocijas un pārdomas tas manī raisīja.
Jāatzīst, ka visspēcīgākās jūtas, kas mani saista ar šo grupu, ir saucamas par vienaldzību. Izklausās varbūt nedaudz neloģiski, bet tā ir - man pret Krisu Mārtinu un kompāniju (kam vārdus es nezinu) nav praktiski nekādas attieksmes. It kā viņu spēlētā mūzika nav uzmācīga vai aizvainojoši slikta, it kā tā ir pietiekami inteliģenta un melodiska, bet es pret to nejūtu pilnīgi neko. Šāda attieksme man pret viņiem ir bijusi kopš laika gala, un domājams, vēl kādu laiku tā varētu saglabāties tieši šāda. Kā tieši viņiem pietrūkst, es nevaru uzreiz pateikt. Viss nav tik vienkārši, lai es varētu viņus nosaukt par "pop shit" un pasludināt, ka man patīk tikai metāls. Nebūt nē - ir popmūzika, kuru varu klausīties atkal un atkal, juzdams pacilājumu vai nomāktību (atkarībā no šīs mūzikas noskaņas), taču "Coldplay" nav viena no tām grupām, kas kaut cik veiksmīgi spēlētu ar manas dvēseles stīgām.
Pietiks kritiskā ievada, pāriesim pie kritiskā iztirzājuma (kas gan, iespējams, būs īsāks par ievadu). "A Rush of Blood to the Head" ir ļoti līdzīgs grupas debijas platei - tās pašas liriskās klavieru balādes ar vieglu stīgu instrumentu noskaņu, tā pati nedaudz Stingam līdzīgā Krisa Mārtina balss, un atkal - vesela čupa veiksmīgu singlu. Patiesībā zināmu dziesmu šajā ierakstā ir tik daudz, ka man pat grūti tagad noteikt, kuras no tām ir vairāk zināmas, un kuras - mazāk. Atbilstoši Wikipedia, singlu bija četri - "In My Place", "God Put a Smile Upon Your Face", "The Scientist" un "Clocks". Taču tikpat labi singli varētu būt arī jebkuras citas šī albuma dziesmas, un ja kāds man apgalvotu, ka radio formātam labāk būtu piemērotas kādas citas šī albuma dziesmas, es viņam varbūt varētu piekrist. Tiesa, kas tiesa - "Coldplay" nav singlu un filleru grupa. Proti, visas viņu dziesmas ir vienlīdz hiti un vienlīdz ieraksta piepildīšanas fona mūzika (ok, varbūt "Amsterdam" ir vairāk filleris un "The Scientist" - vairāk singls) - atkarībā no tavas attieksmes pret šo grupu un tās mūzikas uztveres. Man personīgi ir diezgan grūti iegaumēt arī zināmākos Coldplay skaņdarbus - atcerēties, kura dziesma atbilst kuram nosaukumam (kas gan varētu būt saistīts ar to, ka šīs dziesmas ir stipri līdzīgas). Protams, "Coldplay" ir augstākas raudzes mūziķi nekā kaut kāds tur Džeimss Blānts, bet tiesa kas tiesa - viņi ir diezgan izteikti uz vienu dzimumu (kuram es nepiederu) orientēta apvienība, un tas lielā mērā arī varētu veidot manu kritisko attieksmi pret viņiem. Es nevēlos būt pārmērīgi kritisks attiecībā pret šo grupu, tās daiļrades cienītājiem vai pat Krisa Mārtina fanēm, bet es būtu pagalam pateicīgs, ja kāds man - racionālajam un skeptiskajam - izskaidrot, ar ko šīs grupas mūzika ir īpaša un kāpēc man vajadzētu "A Rush of Blood to the Head" saukt par labu albumu.
Jāatzīst, ka visspēcīgākās jūtas, kas mani saista ar šo grupu, ir saucamas par vienaldzību. Izklausās varbūt nedaudz neloģiski, bet tā ir - man pret Krisu Mārtinu un kompāniju (kam vārdus es nezinu) nav praktiski nekādas attieksmes. It kā viņu spēlētā mūzika nav uzmācīga vai aizvainojoši slikta, it kā tā ir pietiekami inteliģenta un melodiska, bet es pret to nejūtu pilnīgi neko. Šāda attieksme man pret viņiem ir bijusi kopš laika gala, un domājams, vēl kādu laiku tā varētu saglabāties tieši šāda. Kā tieši viņiem pietrūkst, es nevaru uzreiz pateikt. Viss nav tik vienkārši, lai es varētu viņus nosaukt par "pop shit" un pasludināt, ka man patīk tikai metāls. Nebūt nē - ir popmūzika, kuru varu klausīties atkal un atkal, juzdams pacilājumu vai nomāktību (atkarībā no šīs mūzikas noskaņas), taču "Coldplay" nav viena no tām grupām, kas kaut cik veiksmīgi spēlētu ar manas dvēseles stīgām.
Pietiks kritiskā ievada, pāriesim pie kritiskā iztirzājuma (kas gan, iespējams, būs īsāks par ievadu). "A Rush of Blood to the Head" ir ļoti līdzīgs grupas debijas platei - tās pašas liriskās klavieru balādes ar vieglu stīgu instrumentu noskaņu, tā pati nedaudz Stingam līdzīgā Krisa Mārtina balss, un atkal - vesela čupa veiksmīgu singlu. Patiesībā zināmu dziesmu šajā ierakstā ir tik daudz, ka man pat grūti tagad noteikt, kuras no tām ir vairāk zināmas, un kuras - mazāk. Atbilstoši Wikipedia, singlu bija četri - "In My Place", "God Put a Smile Upon Your Face", "The Scientist" un "Clocks". Taču tikpat labi singli varētu būt arī jebkuras citas šī albuma dziesmas, un ja kāds man apgalvotu, ka radio formātam labāk būtu piemērotas kādas citas šī albuma dziesmas, es viņam varbūt varētu piekrist. Tiesa, kas tiesa - "Coldplay" nav singlu un filleru grupa. Proti, visas viņu dziesmas ir vienlīdz hiti un vienlīdz ieraksta piepildīšanas fona mūzika (ok, varbūt "Amsterdam" ir vairāk filleris un "The Scientist" - vairāk singls) - atkarībā no tavas attieksmes pret šo grupu un tās mūzikas uztveres. Man personīgi ir diezgan grūti iegaumēt arī zināmākos Coldplay skaņdarbus - atcerēties, kura dziesma atbilst kuram nosaukumam (kas gan varētu būt saistīts ar to, ka šīs dziesmas ir stipri līdzīgas). Protams, "Coldplay" ir augstākas raudzes mūziķi nekā kaut kāds tur Džeimss Blānts, bet tiesa kas tiesa - viņi ir diezgan izteikti uz vienu dzimumu (kuram es nepiederu) orientēta apvienība, un tas lielā mērā arī varētu veidot manu kritisko attieksmi pret viņiem. Es nevēlos būt pārmērīgi kritisks attiecībā pret šo grupu, tās daiļrades cienītājiem vai pat Krisa Mārtina fanēm, bet es būtu pagalam pateicīgs, ja kāds man - racionālajam un skeptiskajam - izskaidrot, ar ko šīs grupas mūzika ir īpaša un kāpēc man vajadzētu "A Rush of Blood to the Head" saukt par labu albumu.
2009-02-16
comments powered by Disqus