Kazhes pierakstu burtnīca

Ozija piektais solo ripulis no saviem priekšgājējiem ar neko sevišķi labu neatšķiras, lai arī tajā Ozijs ieguvis savu nu jau divdesmit gadus uzticamo ieroču nesēju - ģitāristu Zeku Vaildu. Tomēr man jau gribētos teikt, ka atšķirība starp Vaildu, Džeku E. Lī un Rendiju Rodsu nav tik ievērojama - visi viņi spēlē apmēram vienu un to pašu apmēram vienā un tajā pašā veidā, un faktiski neviens no šīs trijotnes nav savā manierē sevišķi oriģināls.

Muzikāli šis ir tipisks oz-metāls - ne pārmērīgi ātrs, bet tomēr pietiekami enerģisks, ar ļoti tradicionāliem Ozija solo karjerai rifiem un pietiekami tradicionālu dziesmu tematisko pusi. Ieraksta zināmākais skaņdarbs ir to ievadošais "Miracle Man", kurā Ozijs kritizē kādu tajā laikā ļoti slaveno televīzijas mācītāju - zini tos sviestainos tipus, kurus arī pie mums bija iespējams brīvdienu rītos redzēt televīzijā sprediķojam par dievu. Bija tātad viens tāds ievērojams televīzijas evanģēlists, kurš kā jau tādam tipam pieklājās vērsās pret visādiem cilvēku grēkiem, taču tas neliedza viņam vairākas reizes tikt pieķertam prostitūtu sabiedrībā. Un tad nu Ozijs uzrakstīja dziesmu, kurā viņš šo veci kritizēja par liekulību. Es vakar speciāli šajā sakarā noklausījos arī Frenka Zappas "Texas Motel Medley", kurā viņš šim pašam varonim pievērsās, pārveidojot bītlu dziesmas un, prognozējamā kārtā, Zappas versija Oziju iebāž vienos vārtos (kas gan būtu gaidījis ko savādāku)? Izņemot šo jau pieminēto dziesmu "No rest for the wicked" ir patiesībā diezgan tipisks hair metal ieraksts, un te nu jāsaka, ka agrākie Ozija soļņiki tomēr bija muzikāli kaut cik interesantāki, kamēr šeit viņš diezgan izteikti līdzinās "Thrash" un "Constrictor" ēras Elisam Kūperam, un tas šajā gadījumā nav pozitīvs salīdzinājums. Šis ieraksts varbūt nav gluži katastrofāli slikts un vienā plauktā ar Bon Jovi un RATT es to neliktu, taču no kādreizējā "Iron Man" es gribētu sagaidīt kaut ko vairāk nekā šādu arī vecmāmiņai draudzīgu variāciju par tēmu "metāls".