Ashes and Diamonds
Ar klasisko melnbaltās ēras filmu skatīšanos visbiežāk man sevišķi labi nevedas - gan tādēļ, ka man pašam pret tām ir zināmi aizspriedumi (apzinos - nepamatoti), gan tādēļ, ka vēl grūtāk ir pierunāt šādas filmas skatīties citus. Tādēļ nav brīnums, ka slavenākā Andžeja Vaidas filma "Pelni un dimanti" savu skatīšanās laiku gaidīja diezgan ilgi, tomēr beidzot tas pienāca, un varu teikt tikai vienu - wow!
Visvairāk mani pārsteidza viens - ka šāda filma vispār varēja tapt Polijā 1958.gadā. Kādā veidā komunistiskā cenzūra spēja kaut ko tādu izlaist cauri saviem nagiem, man ir grūti aptvert. Filma, kurā galvenie varoņi plāno nogalināt kādu vadošu Polijas komunistiskās partijas darboni (kurš gan nav īsti negatīvs tēls), jo viņi uzskata komunistus par vēl vienu Poliju okupējušu spēku, kas tā arī nenesa valstij brīvību Otrā pasaules kara beigās, turklāt vēl nedarīja neko, lai glābtu Varšavu no totālas iznīcināšanas - tas nav gluži kaut kas tāds, ko būtu raksturīgi gaidīt no piecdesmitajos gados Austrumeiropā radītas filmas. Patiesībā lielākais filmas spēks arī ir tieši tās vēsturiskajā pusē, kas arī dara šo filmu īpašu. Attiecībā uz tīri saturu, formu - jā, filma ir pietiekoši skatāma, un es tai pat nevaru pārmest dinamikas trūkumu, bet tā ir diezgan tipisks Eiropas kino produkts, līdzīgā veidā savas pirmās filmas būvēja arī Milošs Formans (kas gan, protams, nav tas sliktākais rādītājs filmai). Elegantas ir filmas beigas - gribētos teikt, ka labākajās franču jaunā viļņa tradīcijās. Ļoti dzīvi personāži, kuru rīcības motīvi man kā skatītājam šķiet loģiski un pieņemami. Brīžiem raksturīgs pārmērīgs teātriskums (ne gluži sliktākajās latviešu kino tradīcijās, bet tomēr jūtams).
Nezinu, kā ir skatīties šo filmu, nezinot vēsturisko kontekstu. Tas varētu būt trūkums - kā nekā Vaida pieņem, ka skatītājs ļoti labi saprot, par ko ir runa, tāpēc nekas lieki muļļāts un skaidrots netiek. Ā, jā, visa aina, kura atklāj filmas nosaukuma jēgu, arī ir lieliska - un vispār filmas love story, tāds nepretenciozs un skumjš, ir viena no tās odziņām. Ja tā labāk padomā, šī filma tomēr ir ļoti vērtīga arī neskatoties uz tās vēsturisko lomu.
Visvairāk mani pārsteidza viens - ka šāda filma vispār varēja tapt Polijā 1958.gadā. Kādā veidā komunistiskā cenzūra spēja kaut ko tādu izlaist cauri saviem nagiem, man ir grūti aptvert. Filma, kurā galvenie varoņi plāno nogalināt kādu vadošu Polijas komunistiskās partijas darboni (kurš gan nav īsti negatīvs tēls), jo viņi uzskata komunistus par vēl vienu Poliju okupējušu spēku, kas tā arī nenesa valstij brīvību Otrā pasaules kara beigās, turklāt vēl nedarīja neko, lai glābtu Varšavu no totālas iznīcināšanas - tas nav gluži kaut kas tāds, ko būtu raksturīgi gaidīt no piecdesmitajos gados Austrumeiropā radītas filmas. Patiesībā lielākais filmas spēks arī ir tieši tās vēsturiskajā pusē, kas arī dara šo filmu īpašu. Attiecībā uz tīri saturu, formu - jā, filma ir pietiekoši skatāma, un es tai pat nevaru pārmest dinamikas trūkumu, bet tā ir diezgan tipisks Eiropas kino produkts, līdzīgā veidā savas pirmās filmas būvēja arī Milošs Formans (kas gan, protams, nav tas sliktākais rādītājs filmai). Elegantas ir filmas beigas - gribētos teikt, ka labākajās franču jaunā viļņa tradīcijās. Ļoti dzīvi personāži, kuru rīcības motīvi man kā skatītājam šķiet loģiski un pieņemami. Brīžiem raksturīgs pārmērīgs teātriskums (ne gluži sliktākajās latviešu kino tradīcijās, bet tomēr jūtams).
Nezinu, kā ir skatīties šo filmu, nezinot vēsturisko kontekstu. Tas varētu būt trūkums - kā nekā Vaida pieņem, ka skatītājs ļoti labi saprot, par ko ir runa, tāpēc nekas lieki muļļāts un skaidrots netiek. Ā, jā, visa aina, kura atklāj filmas nosaukuma jēgu, arī ir lieliska - un vispār filmas love story, tāds nepretenciozs un skumjš, ir viena no tās odziņām. Ja tā labāk padomā, šī filma tomēr ir ļoti vērtīga arī neskatoties uz tās vēsturisko lomu.
2009-02-28
comments powered by Disqus