The Yacoubian Building
Trīs stundas gara Ēģiptes drāma, kas vēl turklāt pieejama TV-RIP formātā. Vai tu šādu filmu skatītos? Man pagāja vairāki mēneši, līdz es beidzot saņēmos tai pieķerties (sakot "vairāki mēneši", patiesībā es domāju - teju vai gads). Un ja ne komandējums uz Slovākiju un brīvie vakari, kas to lai zina, vai es šo filmu vispār jebkad būtu noskatījies.
Taču dīvainā kārtā izrādījās, ka šī filma ir laba. Tajā sapīti kopā vairāki daļēji saistīti sižeti, kas skar vairākus vienas mājas Kairas centrā iemītniekus, kuri pārstāv visai atšķirīgus sabiedrības slāņus. Te ir gan vieta ekscentriskam bagātniekam, kurš visu mūžu veltījis, lai notriektu savas ģimenes bagātību (lielā mērā viņš tā dzīvo tālab, ka ir vīlies tajā, kas noticis ar Ēģipti kopš revolūcijas), gan uz mājas jumta mītošo trūcīgo ģimeņu pārstāvjiem - puisim, kuru nepieņem Policijas akadēmijā, jo viņa tēvs ir apkopējs, un meitenei, kurai jāiet strādāt pēc tēva nāves un kuru pastāvīgi nomoka darba devēju seksuālā uzmākšanās. Turklāt lieliska ir meitenes mātes attieksme, kura nosaka, ka priekšniekam atteikt nedrīkst, bet tikumu vajag sargāt. Jā, vēl tur ir homoseksuāls žurnālists, jaunbagātnieks, kas vēlas kļūt par ietekmīgu politiķi un vēl daži mazāk nozīmīgi personāži.
Patiesībā es biju gaidījis, ka šī filma būs viena pamatīga putra, taču neticamā (man) kārtā Maravens Hameds ļoti labi visas sižeta līnijas savij kopā, filma ir monolīta un skatāma, un tās varoņi - cilvēcīgi. Un te vieta atrodas gan islāmam, gan kristietībai, pat tad, kad puisis, karjeras un personīgās dzīves neveiksmju dēļ pievēršas radikālajam islāmam, te nenotiek nekāda dēmonizācija, bet gan vienkārša stāsta pasniegšana. Vēl jauks "touch" filmā ir tajā ievītā mūzika, kuras vidū dominē gadsimta vidus franču estrādes klasika, pamatā - Edītes Piafas dziesmas, jo vecais ekscentriķis savu jaunību pavadījis Parīzē un zināmā mērā nožēlo, ka atgriezies savā dzimtenē.
Ja kas, šī laikam ir visu laiku budžeta ziņā pamatīgākā Ēģiptes filma, tā ka droši vien pareizi vien to izvēlējos kā šīs valsts kino pozitīvo pārstāvi. Jo filma ir tiešām saistoša, un tās trīs stundas lielais garums nerada sevišķas problēmas.
Taču dīvainā kārtā izrādījās, ka šī filma ir laba. Tajā sapīti kopā vairāki daļēji saistīti sižeti, kas skar vairākus vienas mājas Kairas centrā iemītniekus, kuri pārstāv visai atšķirīgus sabiedrības slāņus. Te ir gan vieta ekscentriskam bagātniekam, kurš visu mūžu veltījis, lai notriektu savas ģimenes bagātību (lielā mērā viņš tā dzīvo tālab, ka ir vīlies tajā, kas noticis ar Ēģipti kopš revolūcijas), gan uz mājas jumta mītošo trūcīgo ģimeņu pārstāvjiem - puisim, kuru nepieņem Policijas akadēmijā, jo viņa tēvs ir apkopējs, un meitenei, kurai jāiet strādāt pēc tēva nāves un kuru pastāvīgi nomoka darba devēju seksuālā uzmākšanās. Turklāt lieliska ir meitenes mātes attieksme, kura nosaka, ka priekšniekam atteikt nedrīkst, bet tikumu vajag sargāt. Jā, vēl tur ir homoseksuāls žurnālists, jaunbagātnieks, kas vēlas kļūt par ietekmīgu politiķi un vēl daži mazāk nozīmīgi personāži.
Patiesībā es biju gaidījis, ka šī filma būs viena pamatīga putra, taču neticamā (man) kārtā Maravens Hameds ļoti labi visas sižeta līnijas savij kopā, filma ir monolīta un skatāma, un tās varoņi - cilvēcīgi. Un te vieta atrodas gan islāmam, gan kristietībai, pat tad, kad puisis, karjeras un personīgās dzīves neveiksmju dēļ pievēršas radikālajam islāmam, te nenotiek nekāda dēmonizācija, bet gan vienkārša stāsta pasniegšana. Vēl jauks "touch" filmā ir tajā ievītā mūzika, kuras vidū dominē gadsimta vidus franču estrādes klasika, pamatā - Edītes Piafas dziesmas, jo vecais ekscentriķis savu jaunību pavadījis Parīzē un zināmā mērā nožēlo, ka atgriezies savā dzimtenē.
Ja kas, šī laikam ir visu laiku budžeta ziņā pamatīgākā Ēģiptes filma, tā ka droši vien pareizi vien to izvēlējos kā šīs valsts kino pozitīvo pārstāvi. Jo filma ir tiešām saistoša, un tās trīs stundas lielais garums nerada sevišķas problēmas.
2009-06-15
comments powered by Disqus