Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinu savu modernās latviešu literatūras iepazīšanas projektu. Jāatzīst, ka līdz šīs grāmatas paņemšanai bibliotēkā vispār neko nebiju dzirdējis par tādu Artūru Snipu. Kā izrādās, Snips ir dzimis 1949.gadā Krasnojarskas novadā izsūtītu zemnieku ģimenē, Latvijā atgriezies 1958.gadā, beidzis RPI (tag. RTU) Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti, uzrakstījis dažas grāmatas, no kurām "Pasaule pēc tam" šķiet, ka ir visievērojamākā.
Lasot pirmo šīs grāmatas nodaļu, kurā postapokaliptiskā pasaulē galvenais varonis vēro par pērtiķiem (vai kaut ko tamlīdzīgu - Snips šeit lieto vārdu "velps") pārvērtušos ģenētisku eksperimentu veidā modificētus cilvēkus, man radās sajūta: hā, šķiet, ka autors mēģina man iebarot Margaretas Atvudas "Oriksu un Kreiku" ar citiem varoņiem! Taču turpmākajās nodaļās Snips pāriet uz pilnīgi citu stilu, un ātri vien rodas pilnīga skaidrība - "Pasaule pēc tam" ir latviešu "Meistars un Margarita". Vismaz līdzīgus paņēmienus Bulgakova šedevrā izmantotajiem Snips izmanto praktiski nepārtraukti, un īpaši līdzība saskatāma ainās ar burvju mākslinieka Juliāna priekšnesumiem. Romāna centrāla varone ir Kiligunda - kaut kāda pārdabiska sieviete ar visai dīvainām spējām, kura pamazām iejūtas dzīvē lielajā pilsētā (Rīgā), bet viņas "Meistars" šeit ir visai aizdomīgs bankas šeptmanis Rolands, kurš pie sava labā darba ticis caur pazīšanos ar nelabo (vai kaut ko viņam līdzīgu - atkal jau pārdabisku tipu vārdā Klemenss). Hmm, ja tā padomā - vai tik Juliāns un Klemenss nebija arī galvenie varoņi pirmajā - pavisam jau pārdabiskajā nodaļā, tā īsti pat nepateikšu.
Pamata atšķirība starp šo romānu un "Meistaru un Margaritu", protams, ir kvalitātē - personāži ir kaut kādi... nekādi, lai arī autors cenšas dzirkstīt ar savu runas daiļumu, sevišķi labi tas viņam nevedas, brīžiem šķiet, ka viņš pats ir nedaudz saputrojies savā stāstījumā un pats stāstījums ir kaut kāds samākslots un ne īsti saistošs. Es neteiktu, ka mani šis romāns būtu tieši pievīlis - neko izcilu es no tā nebiju gaidījis un faktiski arī nesagaidīju, bet nedaudz jau kaitināja klajā plaģiatizēšana, lai gan - varbūt tā arī nebija tik ļoti traucējoša, bet tiesa, kas tiesa - "Pasaule pēc tam" ir visnotaļ viduvēja grāmata, ne kaut kas tāds, ko man gribētos iegūt pastāvīgā kolekcijā un ne kaut kas tāds, ko es tagad rekomendēšu tev. Garīgu traumu no tās lasīšanas tu varbūt negūsi, bet spēcīgas emocijas tā arī diez vai spēs izsaukt.