Aus dem Tagebuch einer Schnecke
Atkal un atkal pārliecinos, ka Ginters Grass nav "mans" rakstnieks. Manu attieksmi pret viņa daiļradi neietekmē tas apstāklis, ka 2006.gadā Grass bija spiests atzīt, ka savulaik viņš bija bijis Waffen SS rindās, par ko šis autors vēlāk izpelnījies daudz kritikas no dažādiem avotiem. Kālab? Tālab, ka nav īsti labi, ja cilvēks, kas gadu desmitiem ir ar sašutumu it visur runājis par Vācijas nacistisko pagātni un tajā iesaistītajiem, pats pēkšņi izrādās esam nebūt ne tik ļoti no tā visa tāls.
Bet - tas nekādā mērā neietekmē to, ka "Aus dem Tagebuch einer Schnecke" ir viena sasodīti garlaicīga grāmata. Un kopumā arī citi šī autora darbi, ko man ir gadījies lasīt, lielākoties neizceļas ar augstu "fun" faktoru. Bet šis konkrētais romāns, kurā Grass paralēli veido divus stāstījumus - par kādu skolotāju, kas Otrā pasaules kara laikā slēpjas no nacistiem, jo ir bijis pārāk lielos draugos ar ebrejiem, un par kādu pašam Grasam līdzīgu rakstnieku, kas ap 1970.gadu braukā pa Vāciju, veicot priekšvēlēšanu aģitāciju sociāldemokrātu partijas labā. Pirmajā daļā vēl ir šis tas interesants - Grasa stāstījumā par Dancigas (Gdaņskas) ebreju likteni ir šādas tādas detaļas, kuras, ja tās būtu patiesas (es jau nezinu, cik daudz šajā grāmatā ir faktu un cik - fikcijas), būtu pietiekami saistošas, lai tās kādam atstāstītu galda spēļu spēlēšanas vakarā. Bet otrā sižeta līnija ir pagalam vienmuļa un garlaicīga, un vispār es sevi pamatīgi piespiedu, lai šo grāmatu tomēr pievarētu līdz galam un tagad par to varētu atskaitīties, jo tā gluži vienkārši man nekādā mērā nešķita interesanta. Jau ne pirmo reizi es mēģinu sevi pārliecināt, ka šis neapšaubāmi izcilais vācu rakstnieks arī man spēj patikt, bet sevi apmānīt nav tik viegli - nav Grasa grāmatas manā gaumē, varbūt vienīgi dažas labākās no tām, bet "No gliemeža dienasgrāmatas" pilnīgi noteikti nav viens no Grasa veiksmīgākajiem un zināmākajiem romāniem, un patiesībā pat dīvaini, ka tādu varēja atrast manā bibliotēkā (šis ir viens no trim Grasa romāniem, kam nav sava šķirkļa vācu Wikipedia, kas liek domāt, ka iespējamība, ka man šī grāmata būtu patikusi, ir īpaši zema.
Bet - tas nekādā mērā neietekmē to, ka "Aus dem Tagebuch einer Schnecke" ir viena sasodīti garlaicīga grāmata. Un kopumā arī citi šī autora darbi, ko man ir gadījies lasīt, lielākoties neizceļas ar augstu "fun" faktoru. Bet šis konkrētais romāns, kurā Grass paralēli veido divus stāstījumus - par kādu skolotāju, kas Otrā pasaules kara laikā slēpjas no nacistiem, jo ir bijis pārāk lielos draugos ar ebrejiem, un par kādu pašam Grasam līdzīgu rakstnieku, kas ap 1970.gadu braukā pa Vāciju, veicot priekšvēlēšanu aģitāciju sociāldemokrātu partijas labā. Pirmajā daļā vēl ir šis tas interesants - Grasa stāstījumā par Dancigas (Gdaņskas) ebreju likteni ir šādas tādas detaļas, kuras, ja tās būtu patiesas (es jau nezinu, cik daudz šajā grāmatā ir faktu un cik - fikcijas), būtu pietiekami saistošas, lai tās kādam atstāstītu galda spēļu spēlēšanas vakarā. Bet otrā sižeta līnija ir pagalam vienmuļa un garlaicīga, un vispār es sevi pamatīgi piespiedu, lai šo grāmatu tomēr pievarētu līdz galam un tagad par to varētu atskaitīties, jo tā gluži vienkārši man nekādā mērā nešķita interesanta. Jau ne pirmo reizi es mēģinu sevi pārliecināt, ka šis neapšaubāmi izcilais vācu rakstnieks arī man spēj patikt, bet sevi apmānīt nav tik viegli - nav Grasa grāmatas manā gaumē, varbūt vienīgi dažas labākās no tām, bet "No gliemeža dienasgrāmatas" pilnīgi noteikti nav viens no Grasa veiksmīgākajiem un zināmākajiem romāniem, un patiesībā pat dīvaini, ka tādu varēja atrast manā bibliotēkā (šis ir viens no trim Grasa romāniem, kam nav sava šķirkļa vācu Wikipedia, kas liek domāt, ka iespējamība, ka man šī grāmata būtu patikusi, ir īpaši zema.
2010-01-26
comments powered by Disqus