Le goût des autres
Pat nezinu, kā tas sanāca, ka par šo franču filmu līdz šim nebiju dzirdējis pilnīgi neko. It kā es šīs valsts kinematogrāfam sekoju diezgan rūpīgi, un vismaz pēdējos gados man vairs nevajadzētu būt atlikušiem sevišķi lieliem tukšajiem plankumiem, kas attiecas uz franču filmām. Es, protams, nepretendēju uz īsta eksperta statusu un pat no pēdējās desmitgades filmām, ko Francija izvirzījusi Oskaram, ne visas esmu redzējis - pagaidām vēl neskatīto statusā ir "Pravietis" (šogad Oskara nomināciju saņēmusi filma), "Avenue Montaigne", "Merry Christmas" un "Bon Voyage". Hmm, ja tā padomā - tomēr neredzētā ir vēl diezgan daudz, ņemu savus vārdus par franču kino pazīšanu atpakaļ. Un tomēr - "Citu garša" savulaik bija pamatīgs grāvējs, un tā ir viena no salīdzinoši nedaudzajām šīs valsts filmām, kas RottenTomatoes lapā var lepoties ar 100% svaiguma statusu, turklāt to novērtējis gana daudz kritiķu - kopā 57.
Filma stāsta par savstarpēji savītām vairāku mūsdienu francūžu dzīvēm. Kas te ir galvenais varonis? Vai tas būtu metālrūpnieks Kastella - intelektuāli ne pārāk apdāvināts cilvēks, kuram nepieciešams apgūt angļu valodu, lai varētu veikt darījumu sarunas ar irāņiem? Kastellas dzīve piedzīvo negaidītu pavērsienu, kad viņš iemīlas mazpazīstamā aktrisē, kura nesen viņam bija pieteikusies par angļu valodas skolotāju un kuru viņš sākotnēji izbrāķēja, bet kura uz skatuves viņam šķiet pilnīgi cita sieviete (tādā ziņā, ka viņa Kastellu mirklī apbur). Tikām pašam Kastellam ir sieva, kura vēlas visu cilvēku dzīves iekārtot tāpat kā savējo - ar puķēm un mežģīnēm, un kura ar saviem visai kaitinošajiem ieteikumiem apber Kastellas nabago māsu, no kuras aizgājis vīrs. Vēl te ir divi rūpnieka darbinieki - viņa miesassargs - krutais vēsais vecis un viņa šoferis - daudz romantiskāk noskaņots tips, kuram gan brūk kopā personīgā dzīve. Un uz šiem abiem varoņiem ir viena sieviete - bārmene, kura papildu ienākumus gūst, tirgojot "zālīti". Tad vēl varu pieminēt divus māksliniekus - gejus, kuri Kastellam mēģina iesmērēt savu produkciju. No svarīgākajiem varoņiem tas laikam būtu viss.
Šī nav tāda filma, kur visi varoņi filmas garumā iet uz lielo satikšanos un lielo atklāsmi, drīzāk to varētu nosaukt par reālisma paraugstundu - kādas dienas varoņu dzīvē, ar saviem lokāliem ekstrēmpunktiem - lokāliem kāpumiem un lokāliem kritumiem, bet kopumā pietiekoši vienkāršu un sirsnīgu vēstījumu. Diezgan tipiska laba franču filma, tieši tāda, kādas parasti skatītājiem (arī man) patīk. Īstenībā es nevaru iedomāties, kāpēc šī filma varētu kādam nepatikt - tajā viss ir vietā, ir gan darbība, gan pārdomas, atmiņā paliekoši un labi iezīmēti varoņi, un siltas sajūtas, ko filma dod man kā skatītājam. Nekas, ka vienlaikus tā nav nekāds super šedevrs, ko atcerēties vēl 20 gadus pēc tās noskatīšanās, jo tā ir vienkārši laba filma.
Filma stāsta par savstarpēji savītām vairāku mūsdienu francūžu dzīvēm. Kas te ir galvenais varonis? Vai tas būtu metālrūpnieks Kastella - intelektuāli ne pārāk apdāvināts cilvēks, kuram nepieciešams apgūt angļu valodu, lai varētu veikt darījumu sarunas ar irāņiem? Kastellas dzīve piedzīvo negaidītu pavērsienu, kad viņš iemīlas mazpazīstamā aktrisē, kura nesen viņam bija pieteikusies par angļu valodas skolotāju un kuru viņš sākotnēji izbrāķēja, bet kura uz skatuves viņam šķiet pilnīgi cita sieviete (tādā ziņā, ka viņa Kastellu mirklī apbur). Tikām pašam Kastellam ir sieva, kura vēlas visu cilvēku dzīves iekārtot tāpat kā savējo - ar puķēm un mežģīnēm, un kura ar saviem visai kaitinošajiem ieteikumiem apber Kastellas nabago māsu, no kuras aizgājis vīrs. Vēl te ir divi rūpnieka darbinieki - viņa miesassargs - krutais vēsais vecis un viņa šoferis - daudz romantiskāk noskaņots tips, kuram gan brūk kopā personīgā dzīve. Un uz šiem abiem varoņiem ir viena sieviete - bārmene, kura papildu ienākumus gūst, tirgojot "zālīti". Tad vēl varu pieminēt divus māksliniekus - gejus, kuri Kastellam mēģina iesmērēt savu produkciju. No svarīgākajiem varoņiem tas laikam būtu viss.
Šī nav tāda filma, kur visi varoņi filmas garumā iet uz lielo satikšanos un lielo atklāsmi, drīzāk to varētu nosaukt par reālisma paraugstundu - kādas dienas varoņu dzīvē, ar saviem lokāliem ekstrēmpunktiem - lokāliem kāpumiem un lokāliem kritumiem, bet kopumā pietiekoši vienkāršu un sirsnīgu vēstījumu. Diezgan tipiska laba franču filma, tieši tāda, kādas parasti skatītājiem (arī man) patīk. Īstenībā es nevaru iedomāties, kāpēc šī filma varētu kādam nepatikt - tajā viss ir vietā, ir gan darbība, gan pārdomas, atmiņā paliekoši un labi iezīmēti varoņi, un siltas sajūtas, ko filma dod man kā skatītājam. Nekas, ka vienlaikus tā nav nekāds super šedevrs, ko atcerēties vēl 20 gadus pēc tās noskatīšanās, jo tā ir vienkārši laba filma.
2010-04-01
comments powered by Disqus