Kazhes pierakstu burtnīca

Šķiet, ka zināmas ambīcijas līdzināties Led Zeppelin manai tīņu gadu iecienītākajai grupai tomēr bija. Ne velti arī viņi turpināja Led Zep tradīciju albumu nosaukumos aprobežoties ar numuriem. Tiesa, tālāk par 2 Queen tomēr neaizgāja, jo... laikam jau tas tomēr nebija pietiekami glamūrīgi - saukt albumus ar plikiem cipariem.
Bet līdzīgi kā tas ar ir ar Led Zep, arī Queen gadījumā šobaltdien numurētie albumi man patīk labāk par tiem, kas nāca vēlāk. Salīdzinoši ar grupas debijas veikumu, "Queen II" ir jau pavisam izteikti kvīnisks ieraksts - ar tik milzīgu daudzumu studijas triku dziesmu ierakstīšanā, ka teju nevienu no tām Queen koncertos spēlēt pilnā un godīgā veidā nemaz nevarēja. Un labākā šī ieraksta dziesma manās acīs tagad ir viena no tām, kuras man agrāk pavisam nepatika - "Ogre Battle", kas varētu pretendēt uz vienas no smagākajām Queen kompozīcijām statusu, Merkūrijs te pirmo reizi izklausās patiešām pēc īstā sevis - super pārliecināts, super spēcīgs, Teilors dauzās tā, it kā viņš būtu radniecīgs Bonamam un Mejs... ir Mejs šī vārda labākajā nozīmē.
Liela daļa albuma dziesmu nāk no pasaku pasaules, un arī muzikāli tās ir daudz vairāk uz viduslaikiem tendētas nekā pirmajā platē. Jā, laikam jau šis skaitās konceptuāls ieraksts, kuram ir baltā un ir melnā puse, bet muzikāli tās nav īpaši atšķirīgas, un kopīgs abām pusēm ir arī tas, ka abās ir daudz labu dziesmu. Šeit ir atrodams arī pirmais Queen komerciālais grāvējs - "Seven seas of Rhye", kuras ievaddaļa bija atrodama grupas pirmajā platē, bet šeit tā ieguvusi daudz pilnīgāku un spēcīgāku skanējumu. Un te ir daudzdaļīgā "Father to Son", liriskā "White Queen (as it began)" un man ļoti tīkošā "The fairy feller`s master stroke", kura radusies no gleznas. Īsi sakot - lielisks albums, un daudzējādi labāks par lielāko daļu tam sekojošajiem.