The Works
Pēc "Hot Space", kas grupai atnesa maz priecīgu mirkļu, savā nākamajā albumā "Queen" centās nodrošināt to, lai grupa joprojām izklausītos "aktuāla" un nepiederīga roka dinozauru kategorijai, bet vienlaikus atgādināt saviem vecajiem faniem, ka tie ir vecie labie "Queen", nevis kaut kāds jaunā viļņa jampampiņu ansamblis. Līdz ar to šajā ierakstā līdzās sadzīvo draņķīgi eksperimenti ar elektroniku un neizteiksmīgs "klasisks" roks, īsti nepārliecinot nedz vienu, nedz otru pusi.
Nenoliedzami albums sagādāja grupai kārtējo hitu plejādi. Lielākais grāvējs bija albumu ievadošā "Radio Ga Ga" - droši vien lielākais Rodžeta Teilora hits ar lielu sintezatoru klātbūtni un minimālu Meja piedalīšanos. Labi vēl, ka Teilors šajā dziesmā ir atbildīgs tikai par bekvokāliem. Lai vai kā, bez muzikāli tas ir stipri vien pašvaks gabals, kura galvenā "piesaiste" atkal jau ir pūlim pieskaņotais ritms un līdzdziedamais piedziedājums, kas labi turpina "We will rock you" tradīcijas. Tad jau man labāk patīk "I want to break free", kas neatkarīgi no sava "skandalozā" video klipa ir dziesma, kas var lepoties ar lipīgu basa ritmu (skaidrs taču, ka Dīkona pirksts!), varbūt ne gluži tādā svara kategorijā kā "Another one bites the dust", bet Dīkons kārtējo reizi apliecināja, ka viņš spēja radīt labas dziesmas. Jā, man labāk patīk dziesmas dzīvās versijas, kurās sintezatora solo partijas vietā Mejs spēlēja ģitāru, bet tas jau ir zināms, ka sintezatori un astoņdesmitie gadi bija atsevišķs stāsts. Merkūrija singls tikām bija "It`s a hard life", kurā vismaz no sintezatoriem nav ne miņas, tā ir vienkārša un patīkama klavieru balāde, varbūt pat ne tieši balāde, bet patīkama dziesma. Mejs kā grupas īstākā roka personība sarūpēja divus smagākos ieraksta gabalus - "Hammer to fall" un "Tear it up". Kādreiz man šķita, ka "Hammer to fall" ir nereāli smaga dziesma, lai gan patiesībā tā, protams, tāda nav, bet no šī ieraksta rokeriem droši vien tā ir labākā. Tikām "Tear it up" ir tāda... nezinu, kā to pareizāk raksturot, bet melodijas tur ne vella nav, man patīk piedziedājums, bet kaut kas īsti labi ar šo dziesmu nav.
Un tad paliek pāri ieraksta īstākās katastrofas. "Machines (or "Back to Homans")" varētu pretendēt uz vienas no visu laiku draņķīgākajām Queen dziesmām statusu - un nav brīnums, ka līdzās Mejam tās autors ir tieši Teilors. Elektronisks sūds, kura piecas minūtes ir tīrākā laika nosišana (ok, varbūt pa vidu tur ir viens normāls fragments, bet pati dziesma kopumā - pilnīgs Balvu otstojņiks). "Is this the world we created?" varbūt nebūtu tik slikta dziesma, ja ne tās patosaini "pareizais" teksts - dziesma lieliski iederējās "Live Aid" koncertā, bet... tu zini, kas to izpilda... un cik sirsnīga grupa ir "Queen". Ja šī dziesma būtu vienkāršs stāsts par mīlestību, es varbūt varētu to uzslavēt, bet... nevaru.
"Keep Passing the Open Windows" un "Man on the Prowl" tikām ir tipiski album filler gabali. Otrais no tiem mēģina kļūt par kārtējo "Crazy little thing called love", bet ar vienu šādu dziesmu grupas repertuārā, manuprāt, jau pietika. Nē, tā nav kaitinoši slikta un tajā vismaz nav visādu tehnoloģisku brīnumu, bet tā ir pārāk blāva un neizteiksmīga, lai man būtu vēlme kaut ko tās sakarā daudz teikt.
Katrā ziņā šīs ieraksts ir tipisks apliecinājums tam, kādā bedrē Queen iekrita astoņdesmitajos gados. Droši vien no visiem tās albumiem, kas iznāca šajā desmitgadē, kopā vienu labu ierakstu varētu izveidot, bet tie katrs par sevi ir labākajā gadījumā draņķīgi.
Nenoliedzami albums sagādāja grupai kārtējo hitu plejādi. Lielākais grāvējs bija albumu ievadošā "Radio Ga Ga" - droši vien lielākais Rodžeta Teilora hits ar lielu sintezatoru klātbūtni un minimālu Meja piedalīšanos. Labi vēl, ka Teilors šajā dziesmā ir atbildīgs tikai par bekvokāliem. Lai vai kā, bez muzikāli tas ir stipri vien pašvaks gabals, kura galvenā "piesaiste" atkal jau ir pūlim pieskaņotais ritms un līdzdziedamais piedziedājums, kas labi turpina "We will rock you" tradīcijas. Tad jau man labāk patīk "I want to break free", kas neatkarīgi no sava "skandalozā" video klipa ir dziesma, kas var lepoties ar lipīgu basa ritmu (skaidrs taču, ka Dīkona pirksts!), varbūt ne gluži tādā svara kategorijā kā "Another one bites the dust", bet Dīkons kārtējo reizi apliecināja, ka viņš spēja radīt labas dziesmas. Jā, man labāk patīk dziesmas dzīvās versijas, kurās sintezatora solo partijas vietā Mejs spēlēja ģitāru, bet tas jau ir zināms, ka sintezatori un astoņdesmitie gadi bija atsevišķs stāsts. Merkūrija singls tikām bija "It`s a hard life", kurā vismaz no sintezatoriem nav ne miņas, tā ir vienkārša un patīkama klavieru balāde, varbūt pat ne tieši balāde, bet patīkama dziesma. Mejs kā grupas īstākā roka personība sarūpēja divus smagākos ieraksta gabalus - "Hammer to fall" un "Tear it up". Kādreiz man šķita, ka "Hammer to fall" ir nereāli smaga dziesma, lai gan patiesībā tā, protams, tāda nav, bet no šī ieraksta rokeriem droši vien tā ir labākā. Tikām "Tear it up" ir tāda... nezinu, kā to pareizāk raksturot, bet melodijas tur ne vella nav, man patīk piedziedājums, bet kaut kas īsti labi ar šo dziesmu nav.
Un tad paliek pāri ieraksta īstākās katastrofas. "Machines (or "Back to Homans")" varētu pretendēt uz vienas no visu laiku draņķīgākajām Queen dziesmām statusu - un nav brīnums, ka līdzās Mejam tās autors ir tieši Teilors. Elektronisks sūds, kura piecas minūtes ir tīrākā laika nosišana (ok, varbūt pa vidu tur ir viens normāls fragments, bet pati dziesma kopumā - pilnīgs Balvu otstojņiks). "Is this the world we created?" varbūt nebūtu tik slikta dziesma, ja ne tās patosaini "pareizais" teksts - dziesma lieliski iederējās "Live Aid" koncertā, bet... tu zini, kas to izpilda... un cik sirsnīga grupa ir "Queen". Ja šī dziesma būtu vienkāršs stāsts par mīlestību, es varbūt varētu to uzslavēt, bet... nevaru.
"Keep Passing the Open Windows" un "Man on the Prowl" tikām ir tipiski album filler gabali. Otrais no tiem mēģina kļūt par kārtējo "Crazy little thing called love", bet ar vienu šādu dziesmu grupas repertuārā, manuprāt, jau pietika. Nē, tā nav kaitinoši slikta un tajā vismaz nav visādu tehnoloģisku brīnumu, bet tā ir pārāk blāva un neizteiksmīga, lai man būtu vēlme kaut ko tās sakarā daudz teikt.
Katrā ziņā šīs ieraksts ir tipisks apliecinājums tam, kādā bedrē Queen iekrita astoņdesmitajos gados. Droši vien no visiem tās albumiem, kas iznāca šajā desmitgadē, kopā vienu labu ierakstu varētu izveidot, bet tie katrs par sevi ir labākajā gadījumā draņķīgi.
2010-08-12
comments powered by Disqus