Sixty Six
Ir divas tēmas, kuru apspēlēšana filmās manās acīs tām parasti dod pluspunktus: rokmūzika un futbols. Jā, tieši futbols, nevis vispār sports. Patiesībā es pat nevaru iedomāties nevienu "sports related" filmu, kas nebūtu par futbolu, kas man būtu pa īstam patikusi. Bet ar futbola filmām viss ir kārtībā (ja nu kas - nav nepieciešams, lai futbols būtu šajā filmā ļoti centrāls, un vēlams, lai filmas varoņi nebūtu tieši futbolisti, jo mani neinteresē "sports drama" par "underdogs" komandām, kuras negaidīti uzvar pret "ļaunajiem"). Mēģināšu uzskaitīt dažas atmiņā palikušas "futbola" filmas:
Un tagad šim sarakstam varu pievienot arī "Sixty Six". Saturiski tā ir visai līdzīga jau minētajai "The year my parents went on vacation", jo arī šī filma stāsta par kāda ebreju puikas dzīvi Pasaules Kausa finālturnīra laikā, turklāt tāda finālturnīra laikā, kad viņa dzimtā valsts uzvar. Tikai atšķirība ir tajā, ka Bērnijs - šis filmas galvenais varonis - savējiem novēl zaudējumu, jo viņam PK fināla dienā ir paredzēta barmicva jeb iesvētības un viņš lieliski saprot, ka gadījumā, ja Anglija (viņš dzīvo Londonā) spēlēs finālā, barmicvā viesu viņam nebūs. Bet viņa līdzšinējā dzīve ir bijusi tik ļoti pazemojumiem pilna - gan skolā, gan ģimenē, ka viņš cer, ka šī būs beidzot tā viena diena viņa dzīvē, kad Bērnijs cer būt kaut kas īpašs. Taču visam ir daudz šķēršļu - viņa tētis (Eddie Marsan, zināms kā visai viegli aizkaitināmais autoinstruktors filmā "Happy-go-lucky") izceļas ar nepārdomātiem darījumu lēmumiem, kuru rezultātā ģimene iet uz bankrotu, un plus vēl tas futbols... Jāatzīmē, ka Bērnija māti atveido Helena Bonham Carter, kuru rasts redzēt pavisam citādās lomās nekā spēlējot "Jewish mother" (ja tu nezini, kas tā tāda - noskaties praktiski jebkuru pēdējo 15 gadu laikā tapušu viņas vīra Tima Bērtona filmu). Bet viņa pārsteidzoši labi iederas šajā filmā, nekļūstot par karikatūrisku personāžu.
Filmas morāle ir vienkārša, un tās sižeta pavērsienus var diezgan labi paredzēt uz priekšu, bet šis ir no tiem gadījumiem, kad man patīk veids, kā tu nonāc punktā B un nav tik svarīgi, ka tu jau iepriekš zini, ka no Zilupes ar vilcienu nekur citur kā uz Rīgu tu neaizbrauksi. Jauka filma!
Un tagad šim sarakstam varu pievienot arī "Sixty Six". Saturiski tā ir visai līdzīga jau minētajai "The year my parents went on vacation", jo arī šī filma stāsta par kāda ebreju puikas dzīvi Pasaules Kausa finālturnīra laikā, turklāt tāda finālturnīra laikā, kad viņa dzimtā valsts uzvar. Tikai atšķirība ir tajā, ka Bērnijs - šis filmas galvenais varonis - savējiem novēl zaudējumu, jo viņam PK fināla dienā ir paredzēta barmicva jeb iesvētības un viņš lieliski saprot, ka gadījumā, ja Anglija (viņš dzīvo Londonā) spēlēs finālā, barmicvā viesu viņam nebūs. Bet viņa līdzšinējā dzīve ir bijusi tik ļoti pazemojumiem pilna - gan skolā, gan ģimenē, ka viņš cer, ka šī būs beidzot tā viena diena viņa dzīvē, kad Bērnijs cer būt kaut kas īpašs. Taču visam ir daudz šķēršļu - viņa tētis (Eddie Marsan, zināms kā visai viegli aizkaitināmais autoinstruktors filmā "Happy-go-lucky") izceļas ar nepārdomātiem darījumu lēmumiem, kuru rezultātā ģimene iet uz bankrotu, un plus vēl tas futbols... Jāatzīmē, ka Bērnija māti atveido Helena Bonham Carter, kuru rasts redzēt pavisam citādās lomās nekā spēlējot "Jewish mother" (ja tu nezini, kas tā tāda - noskaties praktiski jebkuru pēdējo 15 gadu laikā tapušu viņas vīra Tima Bērtona filmu). Bet viņa pārsteidzoši labi iederas šajā filmā, nekļūstot par karikatūrisku personāžu.
Filmas morāle ir vienkārša, un tās sižeta pavērsienus var diezgan labi paredzēt uz priekšu, bet šis ir no tiem gadījumiem, kad man patīk veids, kā tu nonāc punktā B un nav tik svarīgi, ka tu jau iepriekš zini, ka no Zilupes ar vilcienu nekur citur kā uz Rīgu tu neaizbrauksi. Jauka filma!
2010-09-16
comments powered by Disqus