1000 jūdzes aiz Polārā loka
Sajā, pašā pirmajā "1000 jūdžu ekspedīcijā" daudz kas bija realizēts savādāk, nekā turpmākajos raidījumu ciklos, un salīdzinot to ar 2010.gada Krievijas ekspedīciju, var redzēt, cik daudz visi iesaistītie cilvēki ir mācījušies par to, kā pareizi pasniegt dokumentālu filmu ciklu.
Pirmās ekspedīcijas viens no dīvainākajiem elementiem bija atbalsta centrs Rīgā, ar kuru ekspedīcijas dalībnieki pastāvīgi uzturēja sakarus un kas deva ekspertiem iespēju pastāstīt kādu (visbiežāk - ne pārāk saistošu) faktoloģisku informāciju. Tāpat mani neuzrunāja visai nievājošais un augstprātīgais veids, kādā "Polārajā lokā" tika aizkadrā stāstīts par kadrā redzamo. Sākās jau viss ar to, ka vēl tikai pašā ceļa sākumā kaut kas salūza vienam no Ekspedīcijas džipiem un aizkadrā tika teikts, ka pie vainas esot sliktie Krievijas ceļi, kamēr Latvijā šis auto būtu bez problēmām vēl ilgi nobraucis. Un tas tika teikts, lai gan atbilstoši rādītajam, automašīnas visu laiku bija braukušas pa asfaltu. Pie labākās gribas es nevaru sevi šādā situācijā piespiest atturēties no "Ērgļu šosejas" piesaukšanas, radās sajūta, ka šie džipi Latvijā bija braukuši tikai uz Jūrmalu un varbūt vēl pa Via Baltica (bet drošības labad - tikai Tallinas virzienā). To jau var, protams, saprast - kā gan varēja pirmskrīzes latvieši 2007.gadā neskatīties uz kaimiņvalstīm no augšas, mēs taču tolaik bijām Baltijas tīģeri, kas tādu Krieviju varēja saplosīt kā Čipis - striķi. Skaidrs, ka vēlākos gados šāda attieksme vairs nebija iespējama.
Arī stāstījums par to, kā tika izvēlēti ekspedīcijas dalībnieki un kā notika gatavošanās, nebija nepieciešams, un ne velti no šī piegājiena vēlāk organizētāji atteicās. Attiecībā uz dalībniekiem - šeit piedalījās divi tipiskākie Ekspedīcijas vīri - Reiters un Skutelis, kā arī Normunds Rutulis un Gundars Silakaktiņš. Starp Reiteru un Skuteli uzreiz notika "male bonding", kas nozīmēja arī to, ka viņi kopīgiem spēkiem apcēla Rutuli, bet kopumā jāatzīst, ka dalībnieku sastāvs bija izvēlēts diezgan veiksmīgi. Tāpat var teikt, ka viņu apskatītās vietas bija interesantas, patrāpījās gana daudz saistošu cilvēku un skatīties bija jautri.
Pirmās ekspedīcijas viens no dīvainākajiem elementiem bija atbalsta centrs Rīgā, ar kuru ekspedīcijas dalībnieki pastāvīgi uzturēja sakarus un kas deva ekspertiem iespēju pastāstīt kādu (visbiežāk - ne pārāk saistošu) faktoloģisku informāciju. Tāpat mani neuzrunāja visai nievājošais un augstprātīgais veids, kādā "Polārajā lokā" tika aizkadrā stāstīts par kadrā redzamo. Sākās jau viss ar to, ka vēl tikai pašā ceļa sākumā kaut kas salūza vienam no Ekspedīcijas džipiem un aizkadrā tika teikts, ka pie vainas esot sliktie Krievijas ceļi, kamēr Latvijā šis auto būtu bez problēmām vēl ilgi nobraucis. Un tas tika teikts, lai gan atbilstoši rādītajam, automašīnas visu laiku bija braukušas pa asfaltu. Pie labākās gribas es nevaru sevi šādā situācijā piespiest atturēties no "Ērgļu šosejas" piesaukšanas, radās sajūta, ka šie džipi Latvijā bija braukuši tikai uz Jūrmalu un varbūt vēl pa Via Baltica (bet drošības labad - tikai Tallinas virzienā). To jau var, protams, saprast - kā gan varēja pirmskrīzes latvieši 2007.gadā neskatīties uz kaimiņvalstīm no augšas, mēs taču tolaik bijām Baltijas tīģeri, kas tādu Krieviju varēja saplosīt kā Čipis - striķi. Skaidrs, ka vēlākos gados šāda attieksme vairs nebija iespējama.
Arī stāstījums par to, kā tika izvēlēti ekspedīcijas dalībnieki un kā notika gatavošanās, nebija nepieciešams, un ne velti no šī piegājiena vēlāk organizētāji atteicās. Attiecībā uz dalībniekiem - šeit piedalījās divi tipiskākie Ekspedīcijas vīri - Reiters un Skutelis, kā arī Normunds Rutulis un Gundars Silakaktiņš. Starp Reiteru un Skuteli uzreiz notika "male bonding", kas nozīmēja arī to, ka viņi kopīgiem spēkiem apcēla Rutuli, bet kopumā jāatzīst, ka dalībnieku sastāvs bija izvēlēts diezgan veiksmīgi. Tāpat var teikt, ka viņu apskatītās vietas bija interesantas, patrāpījās gana daudz saistošu cilvēku un skatīties bija jautri.
2011-01-03
comments powered by Disqus