Atbilstoši žanra definīcijai, šī grāmata ir pieskaitāma zinātniskajai fantastikai, lai gan tas nekādā ziņā nav sci-fi, piemēram, Artūra Klārka izpratnē. Drīzāk - Rodžera Žeļaznija izpratnē, kaut kur robežojoties starp sci-fi, fantasy un filozofisko romānu, turklāt pamatīgi ietekmējoties no klasikas - sākot ar "Odiseju", turpinot ar mītu par mūžīgo žīdu, "Dievišķo komēdiju" un beidzot ar "Gulivera ceļojumiem".
Romāna galvenais varonis Pārlidojošais ērglis ir kāds Axona cilts indiānis, kurš ir nolādēts vienmēr nest nāvi un kurš ir saņēmis mūžīgo dzīvi. Nodzīvojis septiņsimt gadu parasto cilvēku vidū, viņš nonāk uz kādas īpašas salas, kur dzīvo nemirstīgie un kuru pārvalda mistiskais Grimus (anagramma vārdam Simurg - jeb visu putnu pavēlniekam Irānas mitoloģijā, izmantots arī Peļevina Generation П). Uz salas viņš sastop pārmērīgi daudz runājošu resni Virgīliju Džonsu, kurš kļūst par Ērgļa ceļvedi mistiskajā vietā. Priekšā ir gan pārbaudījumi, kuros Ērglis gandrīz zaudē saprātu, gan nonākšana pēc savas būtības komunistiskā sabiedrībā, gan bordeļa apmeklējumi, gan mēģinājumi noskaidrot, kas tad īsti ir Grimus un vai tas vispār eksistē.
Romāna aptuveni 250 lappusēs ir sastūķēts vienkārši biedējošs daudzums personāžu, jēdzienu, situāciju, ideju, teoriju un visa kā tāda, kas tā lasīšanu dara ļoti smagu. Tas ir tā, it kā autors būtu paņēmis piecas milzīgas grāmatas, izgriezis no tām jebko, ko varētu nosaukt par liekvārdību un saspiedis vienā ne tik lielā grāmatā. Līdz ar to lasīt "Grimus" ir grūti, un jo tālāk - jo grūtāk. Līdzīgi kā kāpt kalnā, kurā mitinās Grimus. Kopumā manai gaumei šī grāmata šķita drusku pārāk "samudrīta" - jo vairāk lasi, jo vairāk nesaproti, jo patiesībā tevi arī mazāk interesē tas, ko nesaproti.
Nezinu, kā šo grāmatu salīdzinoši ar citiem Rušdī darbiem vērtē kritiķi un lasītāji, bet man tas noteikti nebūs iecienītākais viņa romāns.