Kazhes pierakstu burtnīca

Septiņdesmito gadu sākumā Mančestras priekšpilsētā dzīvo kāda visai kolorīta ģimene. Tētis ir musulmanis no Pakistānas, mamma - angliete no... kaut kurienes. Ģimenē ir septiņi bērni, tai skaitā - seši dēli. Tētis grib, lai viņa ģimene dzīvotu atbilstoši visām Islāma tradīcijām, kamēr bērni sevi uzskata par angļiem un iespēju robežās no visa ar reliģiju saistītā izvairās (izņemot vienu ticīgo dēlu). Viss sāk iet greizi, kad tētis sarunā vienam no vecākajiem dēliem kāzas - puisis pēkšņi ņem un jau kāzu ceremonijas laikā sadumpojas un atstāj šokētos radus pie altāra (vai kā sauc attiecīgo vietu musulmaņu gadījumā?). Arī ar pārējiem neiet diži labāk, un pamazām tētis secina, ka vienīgais veids, kā viņš var noturēt savu autoritāti ģimenē, ir ar fiziska spēka pielietošanu.Tikām bērni, viņam neredzot, dara visu ko islāmam pavisam nepieņemamu, tai skaitā - ēd bekonu. Un kas notiks, kad divi nākamie gadu ziņā viņa dēli uzzinās, ka arī viņiem tētis sarunājis līgavas - turklāt vēl šausmīgi neglītas?
Es biju ļoti pārsteigts, kad Liene pavēstīja, ka viņa vēlas skatīties šo filmu, jo stingri ņemot viņa nekādi nav tas cilvēks, kurai varētu šķist saistoši pakistāniešu integrācijas Anglijā jautājumi. Bet izrādījās - var gan. Filma diezgan veiksmīgi balansē uz naža asmens starp komēdiju un drāmu (ar noslieci kļūt dramatiskāku tuvāk beigām), un daudz kas tajā bija absurdi smieklīgs. Nezinu, vai man šī filma liks citādāk skatīties uz pakistāniešiem Anglijā, bet tīri kā skatāmais gabals tā bija riktīgi laba.
Ja nu kas - filma balstīta uz grāmatas, kuras autors ir Ayub Khan-Din (arī - filmas scenārists) un filmas varonis Sandživs esot lielā mērā pats autors.