October
Pēc "Killing Bono" noskatīšanās man radās vēlme drusku paklausīties astoņdesmito gadu U2, kas visai sen nebija darīts. Ir jau gana bieži novērots, ka mana attieksme pret kādu izpildītāju ir mainījusies, laikam ejot, un kādu dienu pēkšņi izrādās, ka Bobs Dilans nav tikai garlaicīgs čīkstulis, bet viens no baudāmakajiem 20.gadsimta dziesmniekiem. Un varbūt kādreiz pienāks tā diena, kad U2 man sāks šķist interesanti arī viņu mūzikas, nevis tikai tēla dēļ?
Pagaidām gan izskatās, ka tā diena vēl nav tuvākā pārskatāmā nākotnē gaidāma. "October" gan arī nav tas U2 ieraksts, par kuru parasti kāds būtu mega sajūsmā, taču manā skatījumā tas ir tieši tāds pats ieraksts, kā visi citi U2 veikumi - pompozs, uzpūsts un visai vienveidīgs.
Ar pirmo šī albuma singlu "Fire" grupai izdevās pirmo reizi ielauzties gan Īrijas, gan Lielbritānijas singlu čārtos, un nekad pēcāk vairs nav bijis tā, ka kāds U2 singls čārtos neiekļūtu. Manuprāt, gan ilgtermiņā populārāka kļuva cita šī albuma dziesma - to ievadošā "Gloria", lai arī ne viena, ne otra īsti nav ierindojama slavenāko U2 skaņdarbu vidū. Vispār vērts atzīmēt, ka šis albums ir visai reliģiski tendēts - Bono tajā nedzied vis par meiteni Gloriju, bet gan par Dieva godību. Tāpat te atrodamas tādas dziesmas kā "Rejoice", "With a Shout (Jerusalem)", kas nav brīnums, jo 3 no U2 dalībniekiem tolaik bija kaut kādas kristiešu apvienības biedri.
Kas ir jāatzīst - Bono un kompānija bija visai apdāvināti čaļi un savā 20-21 gadu vecumā, kad viņi ierakstīja šo plati, viņi neaizrāvās nedz ar pārmērīgi triviālām melodijām, nedz banālām mīlas dziesmiņām. Jau šajā brīdī viņi bija principā gatavi uzņemties praviešu statusu, un es varu saprast, kālab šī grupa kļuva tik populāra, kāda tā kļuva. Taču vienlaikus - man ir grūti to klausīties, jo vairāk kā kādas pāris dziesmas pēc kārtas, un man jau uznāk miegs. Nezinu pat īsti, kas ir šim fenomenam pamatā, bet "October" nav izņēmums - es nespēju šo ierakstu sevišķi izbaudīt.
Pagaidām gan izskatās, ka tā diena vēl nav tuvākā pārskatāmā nākotnē gaidāma. "October" gan arī nav tas U2 ieraksts, par kuru parasti kāds būtu mega sajūsmā, taču manā skatījumā tas ir tieši tāds pats ieraksts, kā visi citi U2 veikumi - pompozs, uzpūsts un visai vienveidīgs.
Ar pirmo šī albuma singlu "Fire" grupai izdevās pirmo reizi ielauzties gan Īrijas, gan Lielbritānijas singlu čārtos, un nekad pēcāk vairs nav bijis tā, ka kāds U2 singls čārtos neiekļūtu. Manuprāt, gan ilgtermiņā populārāka kļuva cita šī albuma dziesma - to ievadošā "Gloria", lai arī ne viena, ne otra īsti nav ierindojama slavenāko U2 skaņdarbu vidū. Vispār vērts atzīmēt, ka šis albums ir visai reliģiski tendēts - Bono tajā nedzied vis par meiteni Gloriju, bet gan par Dieva godību. Tāpat te atrodamas tādas dziesmas kā "Rejoice", "With a Shout (Jerusalem)", kas nav brīnums, jo 3 no U2 dalībniekiem tolaik bija kaut kādas kristiešu apvienības biedri.
Kas ir jāatzīst - Bono un kompānija bija visai apdāvināti čaļi un savā 20-21 gadu vecumā, kad viņi ierakstīja šo plati, viņi neaizrāvās nedz ar pārmērīgi triviālām melodijām, nedz banālām mīlas dziesmiņām. Jau šajā brīdī viņi bija principā gatavi uzņemties praviešu statusu, un es varu saprast, kālab šī grupa kļuva tik populāra, kāda tā kļuva. Taču vienlaikus - man ir grūti to klausīties, jo vairāk kā kādas pāris dziesmas pēc kārtas, un man jau uznāk miegs. Nezinu pat īsti, kas ir šim fenomenam pamatā, bet "October" nav izņēmums - es nespēju šo ierakstu sevišķi izbaudīt.
2011-12-08
comments powered by Disqus