Kazhes pierakstu burtnīca

Šis bija pēdējais Maikla Peilina ceļojumu raidījumu cikls, ko nebijām noskatījušies. Kāpēc nebijām - tas ir labs jautājums, uz kuru man īsti nav atbildes. Iespējams, tādēļ, ka Ernests Hemingvejs manā absolūto elku topā nav atrodams.
Patiesībā interesanti, kā pēdējās desmitgadēs ir mainījušies etaloni un ideāli. Vēl ne tik senos laikos tāds vecis kā Hemingvejs bija teju vai vīrieša etalons - kārtīgs vecis, kas brauc uz Āfriku medībās, boksējas, fano par spāņu vēršu cīņām, pamatīgs donžuāns, ne mirkli nesastopams bez alkohola pudeles. Tikām mūsdienās šāds cilvēks visai izteikti varētu pretendēt uz truliķa statusu. Kaut kādā mērā tas ir jūtams arī šajos raidījumos - Peilins it kā mēģina darīt daudz ko tādu, ko Hemingvejs savas dzīves laikā darījis, bet būdams mūslaiku etalons, viņš īsti par to sajūsmināties nevar. Līdz ar to var redzēt, ka kaut arī Peilins ir Hemingveja grāmatu cienītājs, viņš pats nepavisam negribētu dzīvot tādu dzīvi kā viņa iecienītais rakstnieks, un Peilina līdzdalība gan medībās, gan vēršu cīņās ir tāda, ka diez vai klasiķis viņu varētu nodēvēt savādāk kā par "pediņu".
Tas patiesībā bija tieši tas, kas man šajās filmās šķita visinteresantākais - šīs pārmaiņas apziņā, kuras gan nav Hemingveju noņēmušas no postamenta, drīzāk otrādi, bet kuras skaidri apliecina, ka mūsdienu pasaulē tādam cilvēkam būtu pilnīgi cita vieta.
Skatīties šos raidījumus ir interesanti arī tāpēc, ka Hemingveja dzīve bija interesanta - viņš pietiekoši bieži iekūlās dažnedažādos mēslos un tikpat veiksmīgi no tiem izķepurojās. Un - kas laikam ir galvenais filmas sasniegums - pēc tās noskatīšanās man radās vēlme izlasīt vēl kādu no Hemingveja grāmatām. Tiesa, pagaidām tam vēl neesmu pieķēries.