The Testament of Jessie Lamb
Šajā grāmatā tiek aprakstīta kārtējā saulainā nākotne. Vispār tā vien šķiet, ka vairums rakstnieku no nākotnes neko labu negaida un paredz, ka mums priekšā ir labākajā gadījumā zombiju apokalipse, bet sliktākajā - apokalipse bez zombijiem.
Džeinas Rodžersas grāmatā gandrīz neizbēgamu cilvēces bojāeju sarūpē kāds vīruss, kura dēļ visām grūtniecēm ir lemts mirt, līdz ar to nedzimst bērni, līdz ar to aktuālā paaudze ir pēdējā paaudze. Lieki teikt, ka man šis atgādināja seriālu "Lost" jeb "Pazudušie" (ja tu gadījumā esi cilvēks ar tē-vē).
Galvenā varone ir sešpadsmitgadīga meitene, kura ir pieņēmusi kādu ļoti dramatisku lēmumu, kura dēļ viņu pašas tēvs ir pieķēdējis pie radiatora, lai viņa nevarētu izdarīt to, ko vēlas. Grāmata stāsta par viņas pārdzīvojumiem līdz šī lēmuma pieņemšanai, par dažādām ekstrēmistu grupām, kuras sākušas uzdarboties pēc vīrusa izplatības, par cilvēku kopīgo atbildību un tā tālāk. Domājams, tu jau nojaut, ka šī grāmata nav sevišķi jautra un dzīvespriecīga. Tās stāsta par pašuzupurēšanos un citu upurēšanu, nežēlību, grūtiem lēmumiem un citām visai sāpīgām tēmām, kas īpaši sāpīgas varētu būt, ja tev šis konkrētais lēmums ir jāpieņem sešpadsmit gadu vecumā. Mani gan, protams, šobrīd vairāk uztrauc tas, cik tāla pagātne man pašam ir šis vecums un cik ļoti es tomēr esmu šajā laikā mainījies. Tagad būtu vieta šajā aprakstā iekļaut manas pārdomas par tēmu - vai es būtu gatavs pašuzupurēties citu labā, un varbūt tādas te patiešām sekos. Proti, es īsti nezinu. It kā es esmu ideālists un diez vai esmu tipisks savas ādas glābējs, un man ir pienākuma sajūta, līdz ar to - es varētu būt viens no tiem muļķiem. No otras puses, manī ir spēcīga arī ciniskā skeptiķa puse, kura būtu teikusi - tā nav darīšana. Vispār nezinu.
Nav gan tā, ka šī grāmata mani būtu uzdzinusi uz šīm pārdomām, drīzāk te būtiski ir tas, ka šorīt Čipis mani pamodināja drusku pēc pieciem, lai viņu izvedu ārā, kā rezultātā gulēt tā arī vairs neaizgāju, un galva ir tāda nedaudz dulla, bet priekšā - ļoti gara un super atbildīga diena. Dzīve nemaz nav tik viegla.
Džeinas Rodžersas grāmatā gandrīz neizbēgamu cilvēces bojāeju sarūpē kāds vīruss, kura dēļ visām grūtniecēm ir lemts mirt, līdz ar to nedzimst bērni, līdz ar to aktuālā paaudze ir pēdējā paaudze. Lieki teikt, ka man šis atgādināja seriālu "Lost" jeb "Pazudušie" (ja tu gadījumā esi cilvēks ar tē-vē).
Galvenā varone ir sešpadsmitgadīga meitene, kura ir pieņēmusi kādu ļoti dramatisku lēmumu, kura dēļ viņu pašas tēvs ir pieķēdējis pie radiatora, lai viņa nevarētu izdarīt to, ko vēlas. Grāmata stāsta par viņas pārdzīvojumiem līdz šī lēmuma pieņemšanai, par dažādām ekstrēmistu grupām, kuras sākušas uzdarboties pēc vīrusa izplatības, par cilvēku kopīgo atbildību un tā tālāk. Domājams, tu jau nojaut, ka šī grāmata nav sevišķi jautra un dzīvespriecīga. Tās stāsta par pašuzupurēšanos un citu upurēšanu, nežēlību, grūtiem lēmumiem un citām visai sāpīgām tēmām, kas īpaši sāpīgas varētu būt, ja tev šis konkrētais lēmums ir jāpieņem sešpadsmit gadu vecumā. Mani gan, protams, šobrīd vairāk uztrauc tas, cik tāla pagātne man pašam ir šis vecums un cik ļoti es tomēr esmu šajā laikā mainījies. Tagad būtu vieta šajā aprakstā iekļaut manas pārdomas par tēmu - vai es būtu gatavs pašuzupurēties citu labā, un varbūt tādas te patiešām sekos. Proti, es īsti nezinu. It kā es esmu ideālists un diez vai esmu tipisks savas ādas glābējs, un man ir pienākuma sajūta, līdz ar to - es varētu būt viens no tiem muļķiem. No otras puses, manī ir spēcīga arī ciniskā skeptiķa puse, kura būtu teikusi - tā nav darīšana. Vispār nezinu.
Nav gan tā, ka šī grāmata mani būtu uzdzinusi uz šīm pārdomām, drīzāk te būtiski ir tas, ka šorīt Čipis mani pamodināja drusku pēc pieciem, lai viņu izvedu ārā, kā rezultātā gulēt tā arī vairs neaizgāju, un galva ir tāda nedaudz dulla, bet priekšā - ļoti gara un super atbildīga diena. Dzīve nemaz nav tik viegla.
2012-09-07
comments powered by Disqus