Kazhes pierakstu burtnīca

Adalberta Štiftera romāns "Atvasara" varētu pretendēt uz manas pēdējo gadu smagākās lasāmvielas statusu. Manuprāt, bija vēl vasara, kad es iesāku cīņu ar to, un tikai pašās novembra pēdējās dienās pāršķīru šī romāna pēdējo lappusi. Zinot to, ka parasti reti kura grāmata man prasa vairāk kā nedēļu laika, jāsecina, ka šī nav pati vieglākā lasāmviela. Protams, viens no būtiskajiem faktoriem ir tās apjoms. Atbilstoši Amazon.de datiem, šajā grāmatā ir 784 lappuses, Kindle versijā tik precīzi, protams, nepateiksi, bet tas ir tiešām viens apjomīgs romāns. Taču ne jau lappušu skaits vien nosaka to, cik daudz laika nepieciešams, lai kādu grāmatu "izrautu cauri". Murakami arī raksta biezas grāmatas, bet tas man nekad viņa darbu baudīšanai nav šķērslis. "Atvasaras" lielākā sāpe (man) ir tās lēnums komplektā ar sentimentālo noskaņu. Nav tā, ka man vajag, lai visu laiku būtu dinamika, spriedze un tā tālāk, bet kaut vai saruna, kurā grāmatas stāstītājs iepazīstas ar savu "vecāko draugu" un nezin cik lappušu garumā viņi analizē to, vai šodien lietus šajā konkrētajā reģionā būs vai nebūs, spēj mani darīt traku. Un mīlestības sižeta līnija - ak Dievs, cik tā ir banāla, cik tie personāži ir romantiski kaitinoši. Jā, es saprotu, ka šis romāns ir lielisks paraugs sava laikmeta "bildungsroman" tipam, ka Štifters bija ievērojams humānists un grāmatas varoņu vēstījumā viņš licis ļoti daudz aktuālu domu, bet... sižeta kvalitāte šajā grāmatā ir tikai maķenīt labāka kā sentimentālos dāmu romānos, visi varoņi ir taisīti pēc viena ģīmja un līdzības un viņi tikai muld, muld un muld.

Ko es varu teikt par šo grāmatu labu? Laikam jau - patiesībā tās lasāmība nav tiiiik slikta, kā es to te apgalvoju - pēdējās kādas 100 lappuses pat aizgāja tīri ok. Autora vērojumi par dabu ir (vietām) interesanti. Kaut kādā mērā es varu arī saprast to nesteidzīgo manieri, kādā viņš raksta - tie bija tādi laiki, kad nevajadzēja visu laiku skriet pa galvu, pa kaklu uz nākamo kairinājumu. Bet tas viss neatsver to, ka man bija grūti pieciest sižeta un varoņu plānumu. Šobrīd man ir grūti iztēloties, ka es kādreiz gribēšu iepazīt vēl kaut ko no Štiftera darbiem.