11 stāsti par vīriešiem
Aivars Kļavis šīs grāmatas ievadā apgalvo, ka latviešu literatūra lielā mērā ir literatūra par sievietēm un te, lūk, viņš ar šo stāstu krājumu pievēršoties retāk aprakstītajai cilvēces daļai - vīriešiem (vienlaikus gan atzīstot, ka vīrietis kā izpētes objekts ir garlaicīgs). Protams, šajā apgalvojumā ir sava deva ironijas, iespējams, pat tikai ironija, turklāt patiesībā pat ne visi šie stāsti vispār ir par vīriešiem, līdz ar to ticēt Kļavim noteikti nevajadzētu. Bet vismaz vienā viņš ir patiess - grāmatā patiešām ir vienpadsmit stāsti. Mēģināšu tad nu atstāstīt, kas man no katra no tiem palicis atmiņā.
"Stāsts par cilvēku, kuru nogalināja eņģeļi" iedod krājumam kopējo noskaņu - proti, tu noskaidro, ka ne viss šeit ir gluži reālismam piederīgs, un ka ik pa brīdim autors kaut ko uzraksta galvenokārt ar domu tevi pārsteigt, un kā gan citādāk nekā par pārsteigšanu tu raksturotu stāstu, kura ievadā tā varonis nodarbojas ar "Ekstrasensu cīņu" atmaskošanu, jo tur viss ir blēdīšanās, bet beigās izrādās, ka šo varoni nāvei nolemj viņa četri sargeņģeļi, kuri pārāk aizrāvušies ar dziedāšanu?
"Dīvāns ar Ķīnas drānu" ir gan stāsts par salauztu ģimeni un nesadziedējamām traumām, gan gluži sīkumainu iemeslu, kura dēļ tēvs un dēls gadu desmitiem nevar norakt kara cirvi - par kādu sadedzinātu dīvanu, kurš pēc tēva domām bija apšūts ar Ķīnas drānu (proti - kaut ko smalku), bet atbilstoši dēla zināšanām nekā vērtīga tajā materiālā nebija, prasts audums ar austrumniecisku rakstu.
"Brīnumainā atgriešanās" ir mazliet mistisks stāsts par kādu ne gluži normālu kundzi, kura ir atgriezusies pēc ilgākas prombūtnes (izsūtījums, cietums?) un kā sākotnēji apkārtējie viņu atbalsta, bet ar laiku viņiem tā sāk krist uz nerviem.
"Muiža" - kādā ciematā vairāki vīri mēģina savā starpā sadalīt to, kuram pēc taisnības pienākas bijusī muižas ēka, dažs ir bijis komunists un tagad karjerists, cits - principu cilvēks, cits - plencis, bet viņu vieno kopīgā un reizē atšķirīgā interese pēc mantības un godības.
"Mīlestības upuris" - vīrietis brauc mašīnā un domā par to, ka būtu īstais brīdis izdarīt pašnāvību - labāk mirt laimīgam nekā nelaimīgam, un tieši šobrīd viņš ir iemīlējies (kas viņam notiek ļoti regulāri), un labāk mirt tagad.
"Kāršu namiņa īpašniece un viņas dēls" - pie mātes ieradies dēls - narkomāns, kuru gandrīz nosituši cilvēki, kuriem viņš ir parādā un kurš mēģina neatgriezeniski sapist arī savas mātes dzīvi, bet viņam tas nebūs lemts.
"Žurkas" - kāds vecāks vīrs, kurš bijis čekas aģents, dzīvo panikā no žurkām, kuras viņam uzglūn (gan jau, ka par pagātnes grēkiem), sarunas biedrs izliekas, ka nekādu žurku nav un viss ir labi, bet patiesībā viņas, protams, ir.
"Vakara skrējiens" - vīrietis, kuru kārtējo reizi pametis viņa mīļotais vīrietis, dodas skriet, stāsts ar savu devu stereotipu datubāzes satura (par to, cik ļoti varonis domā, kā viņš izskatās skrienot un par to, kā viņš kļuvis homoseksuāls - jā, te tiešām ir "kļuvis").
"Nosmakušās karpas" - sērīgs pastāsts par pusmūža vīru, kurš ir tik ļoti apsēsts ar savu darbu (vai pareizāk - ar turēšanos pie tā), ka viņš sačakarē attiecības ar saviem bērniem un mazbērniem un ne tikai karpas viņa dīķī nosmok elpas trūkuma dēļ (varonis fiziski izdzīvo, bet tas viņu neglābj).
"Izdzīvotājs" - stāsts par bezpajumtnieku, kurš mēģina pārdzīvot ziemu slimnīcā, jo citādi viņš nosals, taču viņam ne sevišķi labi sokas.
"Dzimumdziņa" - stāsts ar laimīgām beigām par pāri, kas bijis piecas reizes precējies un tikpat šķīries, izmēģinājis visdažādākos veidus kā bagātināt savu intīmo dzīvi un beigās izrādās, ka atrisinājums bijis pavisam vienkāršs.
Ja ņem vērā, ka par katru no šiem stāstiem varu kaut ko izstāstīt bez ieskatīšanās grāmatā - laikam jau man tā ir patikusi, un es noteikti varu saskatīt, kā no sava tēva Aivara Kļavja ietekmējies savā radošajā darbībā Ceha Toms Lūsis, kaut kas tajā manierē ir gaužām līdzīgs, un, tā kā esmu sevis ilgus gadus uzskatījis par Ceha cienītāju, arī šiem stāstiem varu veltīt atzinīgus vārdus. Protams, šī nav ne sarežģīta, ne smalka proza, bet kā viegla lasāmviela - teju perfekta. Vienkārši nevajag no tās gaidīt vairāk, nekā tā spēj sniegt - tas galīgi nav Murakami Vīrieši bez sievietēm, bet es arī nebiju gaidījis, ka būs.
"Stāsts par cilvēku, kuru nogalināja eņģeļi" iedod krājumam kopējo noskaņu - proti, tu noskaidro, ka ne viss šeit ir gluži reālismam piederīgs, un ka ik pa brīdim autors kaut ko uzraksta galvenokārt ar domu tevi pārsteigt, un kā gan citādāk nekā par pārsteigšanu tu raksturotu stāstu, kura ievadā tā varonis nodarbojas ar "Ekstrasensu cīņu" atmaskošanu, jo tur viss ir blēdīšanās, bet beigās izrādās, ka šo varoni nāvei nolemj viņa četri sargeņģeļi, kuri pārāk aizrāvušies ar dziedāšanu?
"Dīvāns ar Ķīnas drānu" ir gan stāsts par salauztu ģimeni un nesadziedējamām traumām, gan gluži sīkumainu iemeslu, kura dēļ tēvs un dēls gadu desmitiem nevar norakt kara cirvi - par kādu sadedzinātu dīvanu, kurš pēc tēva domām bija apšūts ar Ķīnas drānu (proti - kaut ko smalku), bet atbilstoši dēla zināšanām nekā vērtīga tajā materiālā nebija, prasts audums ar austrumniecisku rakstu.
"Brīnumainā atgriešanās" ir mazliet mistisks stāsts par kādu ne gluži normālu kundzi, kura ir atgriezusies pēc ilgākas prombūtnes (izsūtījums, cietums?) un kā sākotnēji apkārtējie viņu atbalsta, bet ar laiku viņiem tā sāk krist uz nerviem.
"Muiža" - kādā ciematā vairāki vīri mēģina savā starpā sadalīt to, kuram pēc taisnības pienākas bijusī muižas ēka, dažs ir bijis komunists un tagad karjerists, cits - principu cilvēks, cits - plencis, bet viņu vieno kopīgā un reizē atšķirīgā interese pēc mantības un godības.
"Mīlestības upuris" - vīrietis brauc mašīnā un domā par to, ka būtu īstais brīdis izdarīt pašnāvību - labāk mirt laimīgam nekā nelaimīgam, un tieši šobrīd viņš ir iemīlējies (kas viņam notiek ļoti regulāri), un labāk mirt tagad.
"Kāršu namiņa īpašniece un viņas dēls" - pie mātes ieradies dēls - narkomāns, kuru gandrīz nosituši cilvēki, kuriem viņš ir parādā un kurš mēģina neatgriezeniski sapist arī savas mātes dzīvi, bet viņam tas nebūs lemts.
"Žurkas" - kāds vecāks vīrs, kurš bijis čekas aģents, dzīvo panikā no žurkām, kuras viņam uzglūn (gan jau, ka par pagātnes grēkiem), sarunas biedrs izliekas, ka nekādu žurku nav un viss ir labi, bet patiesībā viņas, protams, ir.
"Vakara skrējiens" - vīrietis, kuru kārtējo reizi pametis viņa mīļotais vīrietis, dodas skriet, stāsts ar savu devu stereotipu datubāzes satura (par to, cik ļoti varonis domā, kā viņš izskatās skrienot un par to, kā viņš kļuvis homoseksuāls - jā, te tiešām ir "kļuvis").
"Nosmakušās karpas" - sērīgs pastāsts par pusmūža vīru, kurš ir tik ļoti apsēsts ar savu darbu (vai pareizāk - ar turēšanos pie tā), ka viņš sačakarē attiecības ar saviem bērniem un mazbērniem un ne tikai karpas viņa dīķī nosmok elpas trūkuma dēļ (varonis fiziski izdzīvo, bet tas viņu neglābj).
"Izdzīvotājs" - stāsts par bezpajumtnieku, kurš mēģina pārdzīvot ziemu slimnīcā, jo citādi viņš nosals, taču viņam ne sevišķi labi sokas.
"Dzimumdziņa" - stāsts ar laimīgām beigām par pāri, kas bijis piecas reizes precējies un tikpat šķīries, izmēģinājis visdažādākos veidus kā bagātināt savu intīmo dzīvi un beigās izrādās, ka atrisinājums bijis pavisam vienkāršs.
Ja ņem vērā, ka par katru no šiem stāstiem varu kaut ko izstāstīt bez ieskatīšanās grāmatā - laikam jau man tā ir patikusi, un es noteikti varu saskatīt, kā no sava tēva Aivara Kļavja ietekmējies savā radošajā darbībā Ceha Toms Lūsis, kaut kas tajā manierē ir gaužām līdzīgs, un, tā kā esmu sevis ilgus gadus uzskatījis par Ceha cienītāju, arī šiem stāstiem varu veltīt atzinīgus vārdus. Protams, šī nav ne sarežģīta, ne smalka proza, bet kā viegla lasāmviela - teju perfekta. Vienkārši nevajag no tās gaidīt vairāk, nekā tā spēj sniegt - tas galīgi nav Murakami Vīrieši bez sievietēm, bet es arī nebiju gaidījis, ka būs.
2024-03-22
comments powered by Disqus