Stāsts par Kasparu Hauzeru

Jautājumos, kas attiecas uz Kasparu Hauzeru, es atļautos sevi dēvēt par mazliet ekspertu. Esmu ne tikai redzējis leģendāro Vernera Hercoga filmu Katrs pats par sevi un Dievs pret visiem, bet arī nesen iepazinu Jākoba Vasermaņa Caspar Hauser oder Die Trägheit des Herzens un, protams, komplektā ar šiem abiem darbiem gana daudz esmu lasījis Internetā par Kaspara Hauzera fenomenu. Lieki teikt, ka vārdi "mazliet eksperts" ir vērtējami ne bez ironijas, jo nekā vairāk par virspusēju tēmas apgrābstīšanu veicis neesmu un patstāvīgus spriedumus par to, kas īsti bija Kaspars Hauzers, veikt nevaru. Un tam patiesībā arī nav sevišķas nozīmes, ja nu vienīgi, skatoties JRT izrādes ierakstu, man bija mazliet vairāk konteksta tam, kas uz skatuves redzams (un kas uz skatuves nav redzams).

Sākšu ar būtiskāko - šī gan ir tāda izrāde, par kuru man ir žēl, ka neredzēju to teātri tajā laikā, kad šāda iespēja pastāvēja. Vienlaikus - tik ilgstoši šāda iespēja jau arī nebija - pirmizrādi "Stāsts par Kasparu Hauzeru" piedzīvoja 2002.gada 8.novembrī, bet 2004.gada 9.jūnijā nomira galvenās lomas atveidotājs Māris Liniņš. Un, tā kā tolaik galīgi nebiju regulārs uz teātri gājējs - kādas gan bija manas iespējas šo izrādi redzēt? Tik vien kā kaut kur pa ausu galam biju dzirdējis, ka šāda nosaukuma izrāde Jaunajā Rīgas teātrī bija.

Par pašu izrādi pirms tās skatīšanās zināju vien Māra Liniņa likteni, līdz ar to absolūti nebiju gatavs tam, ka uz skatuves, neskaitot pašu Liniņu, zināmus JRT aktierus tu tur neredzēsi (ja tu neuzskati Aleksandru Radzēviču par zināmu JRT aktieri). Patiesībā gan tur ir arī Regīna Razuma, Baiba Broka, Sandra Kļaviņa, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš, bet viņus tu tikai dzirdi, nevis redzi, jo aktieri šajā izrādē ir leļļu mākslinieki, kas rīkojas ar savām lellēm. Īpatnība gan ir tā, ka, citējot grupu Svešie, "Es neesmu tava lelle, es protu dejot", proti, leļļu funkcijas izrādē pilda bērni - tolaik Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi (tai skaitā viena no viņiem - Margarita Balanas - šobrīd jau ir saucama par pasaulslavenu čellisti, kas ir koncertējusi gan Albertholā, gan Berlīnes filharmonijā, gan daudz tālākās pasaules malās). Šāds variants, kad līdzās Liniņam uz skatuves ir bērni un 130 centimetrus īsais Radzēvičs, Liniņa Kasparu Hauzeru dara par milzi liliputu vidū, vēl vairāk akcentējot to, cik ļoti viņš ir neiederīgs tajā pasaulē, kurā viņš ir nonācis.

Savā ziņā var teikt, ka kaut kas kopīgs "Kasparam Hauzeram" ir ar iepriekšējo publiskai apskatei Internetā nodoto JRT izrādi - "Zilākalna Martu" - arī šeit Alvi Hermani ne mazākajā mērā nav interesējis noskaidrot, kā tad īsti bija patiesībā, kas bija Kaspars Hauzers - dabas brīnums, slīpēts blēdis vai ne viens, ne otrs. Kas patiesībā ir tikai loģiski, jo jautājums "Kas ir Kaspars Hauzers?" savā būtībā ir bezjēdzīgs un atbilde uz to būtu aktuāla saujiņai dīvainu vēstures mīklu pētnieku, kamēr jautājums: "Kas esam mēs?", mūs pretstatot tādai anomālijai kā Kaspars Hauzers - lūk, kaut kas, par ko ir daudz vairāk vērts aizdomāties. Un izrādes pieeja, kad ar Kasparu Hauzeru mijiedarbojošies "normālie cilvēki" ir faktiski aiz aukliņām raustāmas lelles, šo jautājumu vēl vairāk saasina.

Izrādes sižets atbilst klasiskam Kaspara Hauzera kanonam: Kaspars Hauzers parādās no nekurienes pilsētas ielās, īsti nemācēdams ne staigāt, ne runāt. Viņš kļūst par pilsētas galveno uzmanības objektu, sāk mācīties "būt par cilvēku", pamazām cilvēki, kas viņu sākotnēji uzlūkojuši kā brīnumu, sāk viņā redzēt blēdi, un tad Kaspars Hauzers mirst - atkal jau neskaidros apstākļos. Izrādes gadījumā viņš nāk no smiltīm un viņš atgriežas smiltīs. Vēl viena interesanta detaļa - ar šo izrādi sākās Jēkaba Nīmaņa muzikālā karjera, JRT garderobistam nākot talkā aktieriem, rīkojoties ar sešām uz skatuves esošajām klavierēm.

Risinājums - nenoliedzami oriģināls un konkrētajam saturam lieliski piemērots. Vismaz šī noteikti būtu no tām izrādēm, kuru labi atcerētos arī tad, ja es to tomēr būtu redzējis pirms 17 gadiem.
2020-04-12
8.5
comments powered by Disqus