Caspar Hauser oder Die Trägheit des Herzens
Leģenda par Kasparu Hauzeru ir viens no īpatnējākajiem deviņpadsimtā gadsimta stāstiem, līdz ar to grāmatplauktā ieraudzīta grāmata par viņu man šķita ļoti piemērota lasāmviela. Par Jākobu Vasermanu, kas uzrakstījis šo grāmatu, gan neko dzirdējis nebiju, bet izrādās tieši viņš ar šo savu romānu padarīja stāstu par Kasparu Hauzeru un viņa dzīvi populāru visā Vācijā. Neslēpšu gan, ka mani šī grāmata galīgi nepārliecināja par tās autora literāro dotību plašumu.
Droši vien būtu saprātīgi pieņemt, ka Kaspara Hauzera dzīves stāsts nav kaut kas tāds, ko ikvienam vajadzētu zināt, tāpēc atstāstīšu tā svarīgākās detaļas šeit. 1828.gada maijā Nirnbergas ielās parādījās dīvains pusaudzis. Viņam bija līdzi vēstule, kurā bija teikts, ka viņš vēlas kļūt par kavalēristu, līdzīgi kā viņa tēvs. Puikam bija ļoti ierobežota leksika un pat staigāt viņš īsti nemācēja. Kā vēlāk laika gaitā noskaidrojās, viņš esot līdz savam sešpadsimt gadu vecumam bijis ieslodzīts pagrabā pie maizes un ūdens, nekad nebija redzējis nevienu cilvēku, līdz viņa mistiskais ieslodzītājs viņam iemācīja lasīt, rakstīt un staigāt (telpa bija tik maza, ka tajā staigāšana nebija iespējama) un nogādāja viņu Nirnbergā ar jau piesaukto vēstuli. Tālāk sākās šaubas un baumas par to, kas viņš ir patiesībā - brīnums vai blēdis, šis stāsts turpinājās vairākus gadus, Kaspars Hauzes iemācījās kaut cik iederēties sabiedrībā, līdz viņš mīklainos apstākļos gāja bojā. Klīda baumas, ka viņš bija nobēdzināta kādas ļoti augstas dzimtas atvase, bet nekas nekad netika pierādīts, un mūsdienās lielākoties tiek pieņemts, ka Kaspars Hauzers bija blēdis, jo pārāk daudz viņa stāstā bija vietu, kurām ir ļoti grūti noticēt.
Kā lai arī nebūtu, Jākoba Vasermana versija ir tieši tāda, kurā ir pilna ticība tam, ka Kaspars Hauzers patiešām bija brīnums un jā, varbūt samaitātā pasaule arī viņu padarīja mazāk tīru, bet spēlē par viņa dzīvību bija iesaistīti pārāk vareni un tumši spēki, lai Kasparam būtu kādas cerības tajā uzvarēt. Protams, ja ne Vasermana ticība Kaspara Hauzera īstumam, diez vai šis stāsts būtu nodzīvojis līdz mūsdienām un diez vai ar to kā literāto pamatu būtu izveidojis vienu no savām izcilākajām filmām Verners Hercogs. Taču tas diemžēl nemaina faktu, ka šī grāmata ir nekritiska, stiepta, tās varoņi nešķiet īsti un lai arī materiāls tai apakšā ir dokumentāls, uz mani kā 21. gadsimtā dzīvojošu lasītāju tā atstāj apšaubāmas kvalitātes beletristikas iespaidu un galīgi nav ne vēlmes šo grāmatu turpmāk paturēt grāmatplauktā, ne arī uzzināt, ko vēl ir rakstījis Vasermans.
Droši vien būtu saprātīgi pieņemt, ka Kaspara Hauzera dzīves stāsts nav kaut kas tāds, ko ikvienam vajadzētu zināt, tāpēc atstāstīšu tā svarīgākās detaļas šeit. 1828.gada maijā Nirnbergas ielās parādījās dīvains pusaudzis. Viņam bija līdzi vēstule, kurā bija teikts, ka viņš vēlas kļūt par kavalēristu, līdzīgi kā viņa tēvs. Puikam bija ļoti ierobežota leksika un pat staigāt viņš īsti nemācēja. Kā vēlāk laika gaitā noskaidrojās, viņš esot līdz savam sešpadsimt gadu vecumam bijis ieslodzīts pagrabā pie maizes un ūdens, nekad nebija redzējis nevienu cilvēku, līdz viņa mistiskais ieslodzītājs viņam iemācīja lasīt, rakstīt un staigāt (telpa bija tik maza, ka tajā staigāšana nebija iespējama) un nogādāja viņu Nirnbergā ar jau piesaukto vēstuli. Tālāk sākās šaubas un baumas par to, kas viņš ir patiesībā - brīnums vai blēdis, šis stāsts turpinājās vairākus gadus, Kaspars Hauzes iemācījās kaut cik iederēties sabiedrībā, līdz viņš mīklainos apstākļos gāja bojā. Klīda baumas, ka viņš bija nobēdzināta kādas ļoti augstas dzimtas atvase, bet nekas nekad netika pierādīts, un mūsdienās lielākoties tiek pieņemts, ka Kaspars Hauzers bija blēdis, jo pārāk daudz viņa stāstā bija vietu, kurām ir ļoti grūti noticēt.
Kā lai arī nebūtu, Jākoba Vasermana versija ir tieši tāda, kurā ir pilna ticība tam, ka Kaspars Hauzers patiešām bija brīnums un jā, varbūt samaitātā pasaule arī viņu padarīja mazāk tīru, bet spēlē par viņa dzīvību bija iesaistīti pārāk vareni un tumši spēki, lai Kasparam būtu kādas cerības tajā uzvarēt. Protams, ja ne Vasermana ticība Kaspara Hauzera īstumam, diez vai šis stāsts būtu nodzīvojis līdz mūsdienām un diez vai ar to kā literāto pamatu būtu izveidojis vienu no savām izcilākajām filmām Verners Hercogs. Taču tas diemžēl nemaina faktu, ka šī grāmata ir nekritiska, stiepta, tās varoņi nešķiet īsti un lai arī materiāls tai apakšā ir dokumentāls, uz mani kā 21. gadsimtā dzīvojošu lasītāju tā atstāj apšaubāmas kvalitātes beletristikas iespaidu un galīgi nav ne vēlmes šo grāmatu turpmāk paturēt grāmatplauktā, ne arī uzzināt, ko vēl ir rakstījis Vasermans.
2020-01-21
comments powered by Disqus