Āda
Latvijas teātru iepazīšanas kārtējā nodaļā nonācām Ģertrūdes ielas teātrī uz izrādi "Āda". Lasītās atsauksmes - izcilas. Iestudējumam pamatā Ingas Gailes darbs - līdzīgi kā lieliskajos Dirty Deal Teatro "Traukos". Lomās - Ivars Krasts no JRT un Anta Aizupe (pavisam nesen skatīta Nacionālajā "Vecenē"). Izklausās ļoti labi, vai ne?
Izrāde ir par mīlestību. Par ko gan citu vispār izrādes var būt? Visas izrādes ir par mīlestību. Arī "Vecene" - reizēm tikai nav tik acīmredzami, kas ir mīlestības adresāti. Šeit gan viss ir vienkārši - tikai divi aktieri, tikai daži tēli, skatuve, uz kuras nav nekā lieka, ja neskaita reizēm izsvaidītas džemperu kaudzes. Ādams un Ieva. Iespējams, tas ir stāsts par to, ka viņi dejoja vienu vasaru. Vai arī ne gluži.
Liela izrādes daļa ir muzikāla, turklāt - repa stilā muzikāla. Tas, jāatzīst, man bija mazliet pārsteigums - nebiju gatavs, ka teātra vietā vismaz daļēji būšu nonācis Gustavo koncertā (nē, Gustavo tur nepiedalās, vienkārši asociācijas). Ja skatīt vienkārši "pa paņaķijam", tad stāsts ir tāds: iepazīstas puisis ar meiteni, atklāj, ka viņi ir kā viens vesels, dzīvo kopā, ignorējot apkārtējo pasauli, bet tad starp viņiem plaisu sāk radīt puiša draugs. Rezultātā maģiskā tuvība pašķīst, abiem ir it kā karjera, bet it kā tukšums. Tas viss - ar savu devu mitoloģijas, tā sauktajam draugam pildot čūskas funkcijas. Izrādes forma - īpatnēja. Ar savu devu izteikta tiešuma, ar savu devu absolūtas atsvešinātības (kaut vai mikrofonu izmantošanas dēļ vien). Pieeja interesanta, tēlojums spēcīgs, bet - vai es šo izrādi ieteiktu noskatīties draugiem (ignorējot, ka lielākā daļa tā sauktā teātra mīļu klubiņa jau tāpat bija vakar klāt)? Nē, droši vien neieteiktu. Situācijas ticamas, patiesas, īstas, bet izrāde kā vienots veselums nepārliecina. Atsauču uz ādu, manuprāt, par daudz. Kaut kas līdz galam nepārliecināja - lai gan starp patika/nepatika drīzāk izvēlētos pirmo, tomēr sajūtas, ka pieredzēju kaut ko īpašu, nebija.
Toties jāatzīst, ka vakara turpinājums ar došanos uz kādu biroju ar alfabēta vīniem gan bija labs.
Izrāde ir par mīlestību. Par ko gan citu vispār izrādes var būt? Visas izrādes ir par mīlestību. Arī "Vecene" - reizēm tikai nav tik acīmredzami, kas ir mīlestības adresāti. Šeit gan viss ir vienkārši - tikai divi aktieri, tikai daži tēli, skatuve, uz kuras nav nekā lieka, ja neskaita reizēm izsvaidītas džemperu kaudzes. Ādams un Ieva. Iespējams, tas ir stāsts par to, ka viņi dejoja vienu vasaru. Vai arī ne gluži.
Liela izrādes daļa ir muzikāla, turklāt - repa stilā muzikāla. Tas, jāatzīst, man bija mazliet pārsteigums - nebiju gatavs, ka teātra vietā vismaz daļēji būšu nonācis Gustavo koncertā (nē, Gustavo tur nepiedalās, vienkārši asociācijas). Ja skatīt vienkārši "pa paņaķijam", tad stāsts ir tāds: iepazīstas puisis ar meiteni, atklāj, ka viņi ir kā viens vesels, dzīvo kopā, ignorējot apkārtējo pasauli, bet tad starp viņiem plaisu sāk radīt puiša draugs. Rezultātā maģiskā tuvība pašķīst, abiem ir it kā karjera, bet it kā tukšums. Tas viss - ar savu devu mitoloģijas, tā sauktajam draugam pildot čūskas funkcijas. Izrādes forma - īpatnēja. Ar savu devu izteikta tiešuma, ar savu devu absolūtas atsvešinātības (kaut vai mikrofonu izmantošanas dēļ vien). Pieeja interesanta, tēlojums spēcīgs, bet - vai es šo izrādi ieteiktu noskatīties draugiem (ignorējot, ka lielākā daļa tā sauktā teātra mīļu klubiņa jau tāpat bija vakar klāt)? Nē, droši vien neieteiktu. Situācijas ticamas, patiesas, īstas, bet izrāde kā vienots veselums nepārliecina. Atsauču uz ādu, manuprāt, par daudz. Kaut kas līdz galam nepārliecināja - lai gan starp patika/nepatika drīzāk izvēlētos pirmo, tomēr sajūtas, ka pieredzēju kaut ko īpašu, nebija.
Toties jāatzīst, ka vakara turpinājums ar došanos uz kādu biroju ar alfabēta vīniem gan bija labs.
2015-03-12
comments powered by Disqus