Kazhes pierakstu burtnīca

Izlasījis Jānim Ziemeļniekam veltīto Jāņa Zālīša rakstīto monogrāfiju Kam puķe zied..., nekavējoties ķēros pie Andra Zeibota romāna, kas tapis tās pašas sērijas ietvaros. Kā teikt - kamēr biogrāfiskie fakti kaut cik svaigā atmiņā (lai arī monogrāfijā bija piesaukts tik daudz personu, ka tās visas atcerēties tāpat bija neiespējami). Kā tas Zeibotam raksturīgi (visas bibliotēkā atrodamās viņa grāmatas ir gana smagas, lai tās varētu izmantot vingrošanai), "Krauklis" ir milzīga apjoma romāns - pāri par sešsimts lappusēm, lai arī tajā aprakstīti vien divi pēdējie gadi dzejnieka dzīvē, sākot ar viņa (pēdējo) iznākšanu no Šēnfelda klīnikas un beidzot ar viņa nāvi, kura bija vai nebija apzināta izvēle.

Kā grāmatas ievadā (manuprāt, pārmērīgi garā, kā jau viss šajā grāmatā) skaidro Zeibots, viņš centies iejusties tajā, kas darījās Ziemeļniekā, pareizinot personīgo pieredzi, atsakoties no smēķēšanas un alkohola, vienlaikus apzinoties, ka atkarība no opija, tas ir pilnīgi cits līmenis. Par laimi man nav iespējas novērtēt, cik reālistiski Zeibotam izdevies šo attēlot, bet ar nezinātāja aci šķita pārliecinoši. Ziemeļnieku romāna garumā pavada vairāki ar murgiem un, protams, arī opiju saistīti tēli: Krauklis (no Edgara Alana Po dzejoļa, kas nācis no Ziemeļnieka īstā uzvārda - Krauklis), Haijalija (Ziemeļnieka vienīgā patiešām īstā Mūza un Mīlestība, kurai pietuvoties var tikai vienā veidā - caur opija pilienu uzņemšanu) un Dubultnieks - pašu Ziemeļnieku izsmejošā viņa personības daļa, kas viņu atkal un atkal pārliecina, ka šajā pusē - proti, ārpus opija, nekā no viņa nav. Līdzās šiem ne gluži taustāmajiem tēliem visi vēsturiskie (un daļēji - arī Zeibota fantāzijas radītie) cilvēki ir sīki un nenozīmīgi. Vai tā būtu Valda Moora, kuras mīlestības Ziemeļnieks it kā alkst (lai arī viņš vairākkārt atsaucas uz daktera Šēnfelda teikto, ka tādam, kas tik tuvu iepazinis opiju, sieviete var būt tikai kā māsa) vai Leontīne (Leonīda - paša Ziemeļnieka) Zaķīte, kas mēģina viņam kļūt par ko vairāk kā māsu un arī cenšas Ziemeļnieku izraut no Haijalijas apskāvieniem, kas, protams, nav iespējams. Arī citas - Alma, Rūta, Ziemeļnieka māsa, Aspazija, Zentas Mauriņas māsa Renāte, kurām romānā ir īslaicīgāka vieta - jā, romantiskais dzejnieks viņās brīžam var pat saskatīt tāda kā mūzas iezīmes, bet - kas gan viņas ir pret Haijaliju...

Romānā ir arī sava deva piedzīvojumu romāna elementu, kas saistīti ar dokumentu viltošanu, šantāžu un nāves draudiem (lai gan kaut kādā mērā tas šķiet absurdi - ar ko tādu draudēt Ziemeļniekam, kurš pats sevi visu laiku galēja nost), kas gan nav ietērpts gluži tipiskā piedzīvojumu formā, jo viss romāna plūdums ir tāds nespodrs, kā caur Ziemeļnieka tuvredzīgajām acīm nācis, turklāt vēl ne gluži brīvā no narkotikām stāvoklī esot. Šim stāstam un šim varonim tas šķita piederīgi, lai gan lasīt šo grāmatu nav ļoti viegli, un arī dažādu pārspriedumu par mākslu un ne tikai šajā grāmatā, manuprāt, ir par daudz. Plus acīmredzami, ka Zeibots centies romānā ietvert visus "lielākos hītus" saistībā ar Ziemeļnieku, tāpēc dažādu nozīmīgu vēsturisku personību un arī notikumu te ir atliku likām - ieskaitot arī Eižena Finka pareģojumu Emīlijai Benjamiņai, ka viņa mirs nabadzībā un aukstumā. Šī elementa, manuprāt, grāmatā bija drusku par daudz, bet no otras puses - kā gan tur nebija par daudz. Vienlaikus, romāna viļnveidīgais plūdums un iekšējās mokas, kas, kā jau tam pieklājas atkarību gadījumā, galvenajā varonī brīžam uzbango ar pamatīgu kvēli, tad drusku atlaiž, tad atkal sagrābj viņu pilnībā savā varā - tas viss te iederas. Par Zeibota cienītāju šis romāns gan mani diez vai pārvērtīs - drusku jau uz grafomāniju viņa darbi velk, bet formas un satura atbilstību novērtēju, un tagad šo aprakstu noslēgšu, iešu gulēt, bet nekādus pilienus pirms miega lietot neplānoju, pat ne deguna pret iesnām.