Live at Kalnciema kvartāls
Izlasot par kādu mūziķi, ka viņš ir akustiskās ģitāras Džimijs Hendrikss, bišķi jau nu mani pārņem skepse. Jo īpaši, ja izskatās, ka šādi viņu galvenokārt dēvē pats Antonio Forcione, vismaz apraksts Wikipedia pamatīgi izskatās pēc pašreklāmas. Līdz ar to nebija tā, ka uz viņa koncertu Kalnciema kvartālā es būtu skrējis pa galvu pa kaklu.
Vispirms, izmantojot to, ka vakarpusē lietus (cik sapratu) lija vienīgi Pārdaugavā, izdzīvojos pa Ziedoņdārzu, kur notika iknedēļas Couchsurfing frisbija spēle. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad piedalījos pasākumā, šoreiz cilvēku skaits bija pietiekams - spēlējām 7 pret 7, gluži kā oficiālās spēlēs. Spēles kvalitāte gan varbūt nebija gluži kā īstos "mačos" - es frisbiju spēlēju otro reizi mūžā un nebiju vienīgais pasākuma dalībnieks ar šādu pieredzes līmeni. Gāja jautri, slapjās zāles dēļ visai daudz reizes sanāca neviļus piezemēties zālienā, reizēm vienlaikus noķerot arī lidojošo disku. Pēc spēles sazvanījos ar N.R., lai noskaidrot, vai koncerts Kalnciema ielā vēl nav beidzies un uzzināju, ka tas pat nebija sācies.
Līdz ar to secinājums - ja plāno doties uz Kalnciema kvartālu uz koncertu, kas sākas septiņos, tu vari visai droši līdz deviņiem spēlēt frisbiju otrā Rīgas galā un tāpat paspēt uz koncerta sākumu.
Jāpiekrīt N.R. novērojumam, ka (tā gan viņš gluži neteica) aizvadītās ziemas laikā ir izsaluši hipsteri (vai arī ir mainījusies mode), kā rezultātā koncerta auditorijā viens no hipsterīgākajiem cilvēkiem bija pats N.R. sarkanās biksēs un svītrotā džemperī:
Ja tomēr mazliet pastāstīt par pašu koncertu - tad "akustiskais Hendrikss" bija labāks nekā to varētu gaidīt no cilvēka ar šādām pretenzijām par savu statusu. Nebija varbūt viņa ģitārspēle kaut kas fenomenāls un neatkārtojams (ne jau man, protams, bet cilvēkam, kas māk spēlēt), bet viņš visai labi iederējās konkrētajā vidē, jauki sarunājās ar auditoriju un pa brīdim pat gandrīz spēja izkustināt publiku uz kaut ko līdzīgu dancošanai (kā viņš pats teica - atbilstoši viņa rīcībā esošajai informācijai Latvijā dejošana neesot prelikumīga). Spēlēja viņš gan pats savas kompozīcijas, kuras neizcēlās ar sevišķu interesantumu, gan variācijas par Stīvija Vondera dziesmām, gan Mārvina Geja vienu no episkākajiem skaņdarbiem (ok, Gejs nebija tā autors, tikai popularizētājs) - "I Heard It Through the Grapevine". Vai varētu runāt šī koncerta kontekstā par izcilību? Laikam nē, bet vienlaikus - bija itin labi un konkrētajam vakaram atbilstoši, labi pavadīts laiks un arī Čipis varēja izbaudīt koncertu un daudzu cilvēku uzmanību.
Vispirms, izmantojot to, ka vakarpusē lietus (cik sapratu) lija vienīgi Pārdaugavā, izdzīvojos pa Ziedoņdārzu, kur notika iknedēļas Couchsurfing frisbija spēle. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad piedalījos pasākumā, šoreiz cilvēku skaits bija pietiekams - spēlējām 7 pret 7, gluži kā oficiālās spēlēs. Spēles kvalitāte gan varbūt nebija gluži kā īstos "mačos" - es frisbiju spēlēju otro reizi mūžā un nebiju vienīgais pasākuma dalībnieks ar šādu pieredzes līmeni. Gāja jautri, slapjās zāles dēļ visai daudz reizes sanāca neviļus piezemēties zālienā, reizēm vienlaikus noķerot arī lidojošo disku. Pēc spēles sazvanījos ar N.R., lai noskaidrot, vai koncerts Kalnciema ielā vēl nav beidzies un uzzināju, ka tas pat nebija sācies.
Līdz ar to secinājums - ja plāno doties uz Kalnciema kvartālu uz koncertu, kas sākas septiņos, tu vari visai droši līdz deviņiem spēlēt frisbiju otrā Rīgas galā un tāpat paspēt uz koncerta sākumu.
Jāpiekrīt N.R. novērojumam, ka (tā gan viņš gluži neteica) aizvadītās ziemas laikā ir izsaluši hipsteri (vai arī ir mainījusies mode), kā rezultātā koncerta auditorijā viens no hipsterīgākajiem cilvēkiem bija pats N.R. sarkanās biksēs un svītrotā džemperī:
Ja tomēr mazliet pastāstīt par pašu koncertu - tad "akustiskais Hendrikss" bija labāks nekā to varētu gaidīt no cilvēka ar šādām pretenzijām par savu statusu. Nebija varbūt viņa ģitārspēle kaut kas fenomenāls un neatkārtojams (ne jau man, protams, bet cilvēkam, kas māk spēlēt), bet viņš visai labi iederējās konkrētajā vidē, jauki sarunājās ar auditoriju un pa brīdim pat gandrīz spēja izkustināt publiku uz kaut ko līdzīgu dancošanai (kā viņš pats teica - atbilstoši viņa rīcībā esošajai informācijai Latvijā dejošana neesot prelikumīga). Spēlēja viņš gan pats savas kompozīcijas, kuras neizcēlās ar sevišķu interesantumu, gan variācijas par Stīvija Vondera dziesmām, gan Mārvina Geja vienu no episkākajiem skaņdarbiem (ok, Gejs nebija tā autors, tikai popularizētājs) - "I Heard It Through the Grapevine". Vai varētu runāt šī koncerta kontekstā par izcilību? Laikam nē, bet vienlaikus - bija itin labi un konkrētajam vakaram atbilstoši, labi pavadīts laiks un arī Čipis varēja izbaudīt koncertu un daudzu cilvēku uzmanību.
2013-05-23
comments powered by Disqus