Kazhes pierakstu burtnīca

Nav tā, ka Apocalyptica man būtu īpaši tuva grupa. Patiesībā, līdz uzzināju par viņu koncertu Rīgā, par šo ansambli gadiem ilgi nebiju aizdomājies un pat nezināju, ka tas joprojām pastāv. Šķiet, ka pilnā garumā no viņu astoņiem ierakstiem esmu noklausījies tikai pirmo - to, kurā viņi spēlēja tikai un vienīgi Metallica dziesmas. Taču tā kā tagad esmu ieslēdzis sevī režīmu "ja ir gaidāms koncerts, kas man varbūt varētu šķist interesants, jāiet, lai pēcāk nesanāk tā, ka būšu palaidis ko interesantu garām", ar biļeti apgādājos jau ļoti savlaicīgi un sestdienas vakarā Arēnā Rīga ierados tieši laikā - 5 minūtes pirms uzstāšanās sākuma.
Atšķirībā no tipiskiem Apocalyptica koncertiem, šajā tūrē somu četrotne (kura gan vairs nevar spēlēt Metallicu uz četriem čelliem, jo čellisti grupā atlikuši vien trīs, par ceturto dalībnieku jau pirms daudziem gadiem kļūstot bundziniekam Miko) devās kopā ar simfonisko orķestri, kas grupas skanējumu būtiski ietekmē. Protams, nav gluži tā, ka simfoniskais orķestris + 3 čelli automātiski garantē to, ka tu varēsi baudīt rāmu un liegu klasisko mūziku, bet šis noteikti nebija tāds koncerts, kuru baudīt varētu tikai rūdīti metālagalvas ar iespaidīgu stāžu pačkas kratīšanā. Līdz ar to pat nebija pārsteidzoši, ka koncerts bija sēdošā režīmā.
Man kā cilvēkam, kas nav bijis iepriekšējos Apocalyptica koncertos Rīgā un nav pat diži daudz klausījies viņu ierakstus, tas neko daudz nemainīja, bet rūdītāki cienītāji noteikti varēja novērtēt, ka šajā tūrē grupa daudz spēlēja dziesmas, kuras parasti viņu setlistā nav atrodamas, izmantojot orķestra sniegtās papildiespējas. Faktiski vairākas kompozīcijas koncertā patiešām bija visai izteikti klasiskas, dažviet pat pilnīgi bez metāla piesitiena, un pat kā normālā klasiskās mūzikas pasākumā bija pārtraukums koncerta vidū. Tomēr uz beigām viss nostājās savās vietās - sēdošos skatītājus aicināja doties pie skatuves (skaidrs, ka šādam uzaicinājumam sekoju) un pēdējās 20 minūtes jau bija ļoti kārtīga metāla ballīte, kuras noslēgumā neiztrūka, kā to raksturoja Apocalyptica komunikācijas līderis Eika Topinens "black metal klasika" - Grīga "Hall of the Mountain King". Patiesībā vienīgais, kas mani atstāja vēsu, bija "Nothing Else Matters", kurā visai kaitinoši iesaistījās Rīgas koncertu lielākā sērga - ritma plaukšķinātāji, kuriem ir nopietnas problēmas nošķirt gadījumus, kad vajag, no gadījumiem, kad vajag dabūt pa seju.
Visādi citādi koncerts man ļoti patika - grupas un orķestra saspēle bija teicama, krāšņi papildinot vienam otru. Kā starpbrīdī izteicās sastaptais @Jursla, metāla cienītājiem šajā koncertā varētu būt par maz, klasikas - par daudz. Bet es neesmu ne viens, ne otrs - tā ka man viss bija tieši laikā. Skaisti un saturīgi aizvadīts vakars kvalitatīvas mūzikas pavadījumā. Ko vairāk gan var vēlēties?