Pasaules eksčempions Mihails Tāls
Gatavojot materiālus izstādei, kas veltīta vairāku Latvijas izcelsmes šahistu apaļām jubilejām, vienam no šiem šahistiem esot Mihailam Tālam, bija tikai dabiski izlasīt šo gana nesen klajā nākušo grāmatu, kas veltīta astotajam pasaules čempionam.
Andris Tihomirovs, kā tiek apgalvots, ir lielisks šaha treneris, kamēr ne tuvu ne tik labs šahists kā skolotājs. Taču šajā gadījumā svarīgākais, protams, ir tas, cik labs viņš ir kā rakstnieks. Sevišķu šaubu par to, vai šī grāmata man patiks, nebija kopš tā brīža, kad nopētīju atsauksmes uz tās aizmugurējā vāka. Vienu no tām rakstījusi Elīna Kolāte, kas nodēvēta par šaha grāmatu recenzenti un kuras atsauksmē lasāms, ka šī esot labākā grāmata par šahu pasaules vēsturē, ar piebildi, ka latiņa gan neesot sevišķi augsta. Savukārt citas autors ir Edgars Bāliņš, kurš skaidro, ka laika trūkuma dēļ grāmatu nav ne tikai izlasījis, bet pat apskatījis, taču tāpat tā viņam ļoti patīk. Līdzīgs saturs ir arī grāmatas iekšpusē.
Te var piebilst, ka Andris Tihomirovs vēsturiski ir bijis saistīts ar vēl kādu citu vēsturnieku - Māri Mičerevski - un, ja kaut ko šiem kungiem nevar pārmest, tad tas būtu humora izjūtas trūkums. Un arī šī grāmata par Mihailu Tālu, lai arī ir izglītojoša un itin faktoloģiski bagāta, pie lasītāja vēršas ļoti nenopietnā veidā, nesniedzot pat ne vienu partijas pierakstu, tā vietā pievēršoties jokiem, kuri pat ne vienmēr ir tieši saistīti ar konkrēto tēmu. Un tas man, protams, patīk. Var teikt, ka šajā grāmatā Tihomirovs par Tālu raksta līdzīgā veidā kā Mičerevskis par savu suni. Un tas ir forši. Vienlaikus - nav jau tā, ka tas būtu tikai hi hi un ha ha, nē, ir arī visam tur kaut kāda jēga un mēģinājumi saprast, kas īsti slēpās aiz Tāla fenomena.
Kā var uzzināt no autora teiktā intervijās un arī grāmatās lasāmā, viens no iemesliem, kāpēc tā tapa, ir nepietiekamā Mihaila Tāla atpazīstamība mūsdienu Latvijā. Manas paaudzes cilvēkiem gan it kā vajadzētu zināt Tālu kā leģendāru šahistu, kas joprojām starptautiski varētu būt viens no visu laiku atpazīstamākajiem sportistiem no Latvijas. Taču jaunākiem cilvēkiem Tāls esot labākajā gadījumā "kaut kāds šahists", bet lielai daļai - pat ne tik. Un tiem varētu paskaidrot: Mihails Tāls bija "ne tikai" pasaules čempions šahā, bet arī ļoti populārs kā personība - atraktīvs gan ar savu šaha spēles manieri, gan dzīvi ārpus šaha. Apvīts leģendām, kaut kādā mērā skandalozs, bet vienlaikus - visās leģendās par viņu bija vien daļa patiesība. Divdesmit trīs gadu vecumā viņš kļuva par jaunāko pasaules čempionu šaha vēsturē, bet gadu vēlāk - par jaunāko pasaules eksčempionu. Turklāt no statusa "eksčempions" Tāls nekaunējās, bet pat drīzāk ar to lepojās. Turpinājumā viņa šaha karjerā bija vēl vairāki augstāki punkti, taču pašā virsotnē atgrizties viņam vairs neizdevās, un 1992. gadā Tāls nomira, neatkarīgo Latviju tā arī nepaspējis pārstāvēt kādos zīmīgos šaha turnīros. Iespējams, tieši tādēļ Tāla atpazīstamība atjaunotajā Latvijas republikā nav tā augstākā - viņš sanāk tāds kā "padomju produkts" (lai arī dzimis vēl neatkarīgajā Latvijā, nevis ticis "importēts"). Un te es esmu atkāpies no grāmatas, un pievērsies faktoloģiskai informācijai, lai arī - daļa no tās nākusi no grāmatas.
Nezinu, vai ir tiesa, ka šī ir labākā grāmata par šahu pasaules vēsturē, bet tā ir patiešām ļoti atraktīva lasāmviela, iespējams, arī cilvēkam, kuram šahs ir absolūti vienaldzīgs. Es jau arī galīgi neesmu "iekšā šahā", lai arī izstādes dēļ esmu to iepazinis daudz vairāk nekā jebkad iepriekš (bet par to - citreiz). Nezinu, vai citos apstākļos būtu šo grāmatu iepazinis, bet tagad - esmu pateicīgs, ka apstākļi salikās tā, ka šo grāmatu izlasīju un guvu no tās ja ne gluži tādu baudījumu kā šahists, lasot/izspēlējot Tāla skaistākās partijas, tad - kaut ko uz to pusi.
Andris Tihomirovs, kā tiek apgalvots, ir lielisks šaha treneris, kamēr ne tuvu ne tik labs šahists kā skolotājs. Taču šajā gadījumā svarīgākais, protams, ir tas, cik labs viņš ir kā rakstnieks. Sevišķu šaubu par to, vai šī grāmata man patiks, nebija kopš tā brīža, kad nopētīju atsauksmes uz tās aizmugurējā vāka. Vienu no tām rakstījusi Elīna Kolāte, kas nodēvēta par šaha grāmatu recenzenti un kuras atsauksmē lasāms, ka šī esot labākā grāmata par šahu pasaules vēsturē, ar piebildi, ka latiņa gan neesot sevišķi augsta. Savukārt citas autors ir Edgars Bāliņš, kurš skaidro, ka laika trūkuma dēļ grāmatu nav ne tikai izlasījis, bet pat apskatījis, taču tāpat tā viņam ļoti patīk. Līdzīgs saturs ir arī grāmatas iekšpusē.
Te var piebilst, ka Andris Tihomirovs vēsturiski ir bijis saistīts ar vēl kādu citu vēsturnieku - Māri Mičerevski - un, ja kaut ko šiem kungiem nevar pārmest, tad tas būtu humora izjūtas trūkums. Un arī šī grāmata par Mihailu Tālu, lai arī ir izglītojoša un itin faktoloģiski bagāta, pie lasītāja vēršas ļoti nenopietnā veidā, nesniedzot pat ne vienu partijas pierakstu, tā vietā pievēršoties jokiem, kuri pat ne vienmēr ir tieši saistīti ar konkrēto tēmu. Un tas man, protams, patīk. Var teikt, ka šajā grāmatā Tihomirovs par Tālu raksta līdzīgā veidā kā Mičerevskis par savu suni. Un tas ir forši. Vienlaikus - nav jau tā, ka tas būtu tikai hi hi un ha ha, nē, ir arī visam tur kaut kāda jēga un mēģinājumi saprast, kas īsti slēpās aiz Tāla fenomena.
Kā var uzzināt no autora teiktā intervijās un arī grāmatās lasāmā, viens no iemesliem, kāpēc tā tapa, ir nepietiekamā Mihaila Tāla atpazīstamība mūsdienu Latvijā. Manas paaudzes cilvēkiem gan it kā vajadzētu zināt Tālu kā leģendāru šahistu, kas joprojām starptautiski varētu būt viens no visu laiku atpazīstamākajiem sportistiem no Latvijas. Taču jaunākiem cilvēkiem Tāls esot labākajā gadījumā "kaut kāds šahists", bet lielai daļai - pat ne tik. Un tiem varētu paskaidrot: Mihails Tāls bija "ne tikai" pasaules čempions šahā, bet arī ļoti populārs kā personība - atraktīvs gan ar savu šaha spēles manieri, gan dzīvi ārpus šaha. Apvīts leģendām, kaut kādā mērā skandalozs, bet vienlaikus - visās leģendās par viņu bija vien daļa patiesība. Divdesmit trīs gadu vecumā viņš kļuva par jaunāko pasaules čempionu šaha vēsturē, bet gadu vēlāk - par jaunāko pasaules eksčempionu. Turklāt no statusa "eksčempions" Tāls nekaunējās, bet pat drīzāk ar to lepojās. Turpinājumā viņa šaha karjerā bija vēl vairāki augstāki punkti, taču pašā virsotnē atgrizties viņam vairs neizdevās, un 1992. gadā Tāls nomira, neatkarīgo Latviju tā arī nepaspējis pārstāvēt kādos zīmīgos šaha turnīros. Iespējams, tieši tādēļ Tāla atpazīstamība atjaunotajā Latvijas republikā nav tā augstākā - viņš sanāk tāds kā "padomju produkts" (lai arī dzimis vēl neatkarīgajā Latvijā, nevis ticis "importēts"). Un te es esmu atkāpies no grāmatas, un pievērsies faktoloģiskai informācijai, lai arī - daļa no tās nākusi no grāmatas.
Nezinu, vai ir tiesa, ka šī ir labākā grāmata par šahu pasaules vēsturē, bet tā ir patiešām ļoti atraktīva lasāmviela, iespējams, arī cilvēkam, kuram šahs ir absolūti vienaldzīgs. Es jau arī galīgi neesmu "iekšā šahā", lai arī izstādes dēļ esmu to iepazinis daudz vairāk nekā jebkad iepriekš (bet par to - citreiz). Nezinu, vai citos apstākļos būtu šo grāmatu iepazinis, bet tagad - esmu pateicīgs, ka apstākļi salikās tā, ka šo grāmatu izlasīju un guvu no tās ja ne gluži tādu baudījumu kā šahists, lasot/izspēlējot Tāla skaistākās partijas, tad - kaut ko uz to pusi.
2026-10-20
comments powered by Disqus