Kazhes pierakstu burtnīca

Kārlis Veidenbaums ir ilgstoši atradies sava daudz slavenākā brāļa ēnā, lai gan vienlaikus - bez Kārļa nebūtu arī Eduarda. Rakstot romānu par Eduardu, Arno Jundzem sakrājās tik daudz materiālu par Kārli, ka viņam šķita - būtu neētiski atstāt Kārli bez ievērības, kuru tas noteikti bija pelnījis. Turklāt, kā uzsver grāmatas par Kārli pēcvārdā pats autors, tā kā Eduarda Veidenbauma kā dzejnieka slava patiesībā uzplauka jau pēc paša Eduarda nāves, bet "Es nemiršu nekad" ir romāns no pirmās personas skatu punkta, daudz kas būtisks bija spiests palikt ārpus tās grāmatas lappusēm, un te nu Kārlis un Eduards var atkal apvienoties "Kārļa grāmatā".

Patiesībā kaut kādas zināšanas par Kārli Veidenbaumu (lai arī - pabalējušā atmiņu līmenī) man bija, jo biju mūzikas namā Daile redzējis Viļa Daudziņa izrādi-lekciju "Veidenbaums un Veidenbaums", taču, protams, ka romānā Arno Jundze Kārļa dzīves stāstu izvērsis daudz plašāk.

Grāmata seko romānu sērijas "Es esmu..." principiem, taču specifika ir tajā, ka Kārlis Veidenbaums jau primāri nebija literāts, bet gan "Kalāču" saimnieks - progresīvs zemes īpašnieks, kas centās savu saimniecību nostādīt uz iespējami labākiem pamatiem, vienlaikus taisnīgi rūpējoties par saviem brāļiem un māsām, tai skaitā - neapšaubāmi apdāvināto, bet cilvēcīgi sarežģīto brāli Eduardu. Romānā ir daudz atsauču un skaidrojumu, kas ļauj salīdzināt to, kas bijis Arno Jundzem kā pamats šī romāna būvēšanai, ar to, ko tieši viņš uzbūvējis - es pat teiktu, ka tieši šī tehniskā puse man kā lasītājam šķita visinteresantākā. Proti, kā fakti un to interpretācijas pārtop literārā tekstā, kur zināmais apvienots ar pieņemto un reizēm - izdomāto. Lai arī es novērtēju Arno Jundzes ieguldījumu Kārļa Veidenbauma piemiņas saglabāšanā - jo tur šaubu nav, ka bez brāļa rūpēm ne tikai Eduarda īsā mūža laikā, bet arī pēc tā beigām, neviens tādu Eduardu Veidenbaumu mūsdienās nezinātu, tieši kā literārs darbs "Kārļa grāmata", manuprāt, nav nekas fenomenāls. Kas gan, manuprāt, vispār saskan ar manu jau līdz šim izveidojušos iespaidu par Arno Jundzi kā rakstnieku - viņš ir nenoliedzami kompetents, sūdu neraksta, tēmas izvēlas pārdomāti, darbus nostrādā rūpīgi, bet kā literāts viņš šķiet radniecīgāks tieši Kārlim Veidenbaumam, nevis Eduardam - drīzāk amatnieks, nevis Meistars. Un tāds arī ir šis romāns - ne īsti monogrāfija par Kārli Veidenbaumu, ne īsti romāns. Paņēmiens, kā autors romānu strukturējis, tajā ietverot arī savu tiesu atkārtošanās, kā to varētu sagaidīt no Kārļa Veidenbauma piezīmēm, šķiet uzslavas vērts, bet gala rezultāts... kaut kā tajā visā man pietrūka, lai es šo romānu būtu gatavs pasludināt par apslēptu dārgakmeni, kas atklāj kaut ko super jaunu un nebijušu.