Andrejs Rubins. Es sēdēju tikai vienreiz
Tā galīgi nav, ka sportistu biogrāfiskas grāmatas gūtu mana iecienītākā literatūra (pēdējo reizi kaut ko līdzīgu lasīju pirms pieciem gadiem, kad iepazinu I Am Zlatan Ibrahimovic un arī toreiz aprakstu sāku ar vārdiem, ka šādas grāmatas lasu reti), taču Rubina grāmata interesanta šķita kaut vai tālab, ka nesen viņš piedalījās "Pa pāris kausiem" vodkāstā. Un te nu mēs esam.
Jāatzīst, ka līdz nesenam laikam par Andreja Rubina dzīvi ārpus futbola nezināju neko. Un tas principā nav pārsteidzoši - mans interešu lauciņš primāri ir daudz senāka futbola vēsture, kamēr par (nosacīti) mūsdienu sportistiem jūtos gana informēts, ja zinu viņu sasniegumus. Taču tieši par Rubinu jāatzīst, ka viņa biogrāfijas drāmas patiešām ir gana spilgtas, lai par tām rakstītu un, domājams, tālab arī Askolds Uldriķis šai tēmai pievērsies. Protams, ka uz grāmatas vāka kā autors parādās pats Ruba, tomēr es šajos jautājumos esmu konservatīvs un par autoru saukšu Askoldu, kurš tekstā allaž pieminēts kā "līdzautors", tālab, ka fiziski grāmatu ir rakstījis Uldriķis.
Atkal jau atgriežoties pie "Pa pāris kausiem", sportistu biogrāfiju sakarā prātā nāk Māra Verpakovska atbilde uz jautājumu, kad būs grāmata par pašu Māri: ka viņam nav skaidrs, kāds būtu vēstījums grāmatai par viņu un kādu tā var dot mācību, tāpēc pagaidām šādas grāmatas nav. Te nu jāatzīst, ka Rubina gadījumā šaubu par grāmatas vēstījumu un morāli nav. Proti, šis ir stāsts par to, ko sports tev var dot un ko no tevis tas var ņemt. Šis ir stāsts par to, kā zēns no Vecmīlgrāvja, kas bijis tuvu tam, lai kļūtu par mūžīgu cietuma iemītnieku, caur sportu tiek līdz dzīves virsotnēm. Spēlē Eiropas čempionātā futbolā, iegādājas māju Mežaparkā, investē naudu nekustamajos īpašumos, atrodas virsotnē. Tad sportista karjera beidzas, investīcijas izrādās katastrofālas, draugiem (un ne tikai draugiem) aizdotā nauda izčib, un tu faktiski atgriezies tuvu tam, kur biji stāsta sākumā, tikai tagad tev ir jau 40 gadi, nevis 15, tev ir knapa deviņu klašu izglītība, nekādas profesionālās pieredzes ārpus sporta, visai ierobežota reālās dzīves pieredze (neskaitot dzīves skolu un ieslodzījumu, bet tas bija tik sen), un jautājums - kā tālāk, ir skarbs, nežēlīgs un patiešām eksistenciāls. Ā, un vēl arī tava laulība, protams, ir pagalam.
Tāds īsumā ir Andreja Rubina stāsts un man pašam pēc šī atstāstījuma uzrakstīšanas šķiet - tas ir sasodīti spēcīgs. Diemžēl to pašu es nevaru teikt par grāmatu. Un te nu manās acīs visa atbildība ir uz Askolda Uldriķa pleciem - viņš ir tas, kas šo stāstu pārvērtis par biogrāfiju, viņš ir tas, kurš to rindojis teikumos un rindkopās, piešķīris tam struktūru un formu. Jāatzīst, ka es nevaru tā vienkārši norādīt ar pirkstu, ko es būtu darījis citādāk, lai "Es sēdēju tikai vienreiz" būtu spēcīgāks darbs tieši kā lasāmviela, taču pakrūtē jūtu - varēja šo stāstu izstāstīt dzīvāk un emocionālāk. Iespējams, šis stāstījuma veids pat atbilst tam, kāds Rubins ir cilvēks, taču tas atkal nav būtiski, tiecoties pēc literārām kvalitātēm un pēc tā, lai lasītāju biežāk pārņemtu sajūta, ka "nē, nu šitais ir totāli pizģec".
Beigu beigās grāmatas saturs atbilst tās noformējumam - mīkstie vāki, neko emocionāli īsti neizsakoša vāka fotogrāfija, un remdens vēstījuma pasniegšanas veids. Pieredzējušam žurnālistam, manuprāt, vajadzēja no šī stāsta izspiest vairāk. Tā, lai tu kā lasītājs jūti adrenalīnu, skurbumu, izmisumu, nevis faktu virknējumu.
Atgriežoties pie apraksta ievadā piesauktā Zlatana, jāatzīst, ka kaut kādā mērā Rubina stāsts ar Zlatanu sasaucas - pusaudžu laika izdarībās viņi bija visai tuvi viens otram, atšķiras tikai tas, kas no tā visa sanācis tālāk, un noskaņa - kamēr Zlatans kā superego cilvēks lepojas arī ar saviem draņķīgākajiem izgājieniem, Rubinā jaušams kauns un nožēla, taču atkal jau - tādā pelēkā un visai vienmuļā manierē.
P.S. Pārnesu Rubina vārdu uz grāmatas nosaukumu, kā autoru atstājot tikai Askoldu, lai arī uz vāka abi ir autori un nosaukumā Rubina nav.
Jāatzīst, ka līdz nesenam laikam par Andreja Rubina dzīvi ārpus futbola nezināju neko. Un tas principā nav pārsteidzoši - mans interešu lauciņš primāri ir daudz senāka futbola vēsture, kamēr par (nosacīti) mūsdienu sportistiem jūtos gana informēts, ja zinu viņu sasniegumus. Taču tieši par Rubinu jāatzīst, ka viņa biogrāfijas drāmas patiešām ir gana spilgtas, lai par tām rakstītu un, domājams, tālab arī Askolds Uldriķis šai tēmai pievērsies. Protams, ka uz grāmatas vāka kā autors parādās pats Ruba, tomēr es šajos jautājumos esmu konservatīvs un par autoru saukšu Askoldu, kurš tekstā allaž pieminēts kā "līdzautors", tālab, ka fiziski grāmatu ir rakstījis Uldriķis.
Atkal jau atgriežoties pie "Pa pāris kausiem", sportistu biogrāfiju sakarā prātā nāk Māra Verpakovska atbilde uz jautājumu, kad būs grāmata par pašu Māri: ka viņam nav skaidrs, kāds būtu vēstījums grāmatai par viņu un kādu tā var dot mācību, tāpēc pagaidām šādas grāmatas nav. Te nu jāatzīst, ka Rubina gadījumā šaubu par grāmatas vēstījumu un morāli nav. Proti, šis ir stāsts par to, ko sports tev var dot un ko no tevis tas var ņemt. Šis ir stāsts par to, kā zēns no Vecmīlgrāvja, kas bijis tuvu tam, lai kļūtu par mūžīgu cietuma iemītnieku, caur sportu tiek līdz dzīves virsotnēm. Spēlē Eiropas čempionātā futbolā, iegādājas māju Mežaparkā, investē naudu nekustamajos īpašumos, atrodas virsotnē. Tad sportista karjera beidzas, investīcijas izrādās katastrofālas, draugiem (un ne tikai draugiem) aizdotā nauda izčib, un tu faktiski atgriezies tuvu tam, kur biji stāsta sākumā, tikai tagad tev ir jau 40 gadi, nevis 15, tev ir knapa deviņu klašu izglītība, nekādas profesionālās pieredzes ārpus sporta, visai ierobežota reālās dzīves pieredze (neskaitot dzīves skolu un ieslodzījumu, bet tas bija tik sen), un jautājums - kā tālāk, ir skarbs, nežēlīgs un patiešām eksistenciāls. Ā, un vēl arī tava laulība, protams, ir pagalam.
Tāds īsumā ir Andreja Rubina stāsts un man pašam pēc šī atstāstījuma uzrakstīšanas šķiet - tas ir sasodīti spēcīgs. Diemžēl to pašu es nevaru teikt par grāmatu. Un te nu manās acīs visa atbildība ir uz Askolda Uldriķa pleciem - viņš ir tas, kas šo stāstu pārvērtis par biogrāfiju, viņš ir tas, kurš to rindojis teikumos un rindkopās, piešķīris tam struktūru un formu. Jāatzīst, ka es nevaru tā vienkārši norādīt ar pirkstu, ko es būtu darījis citādāk, lai "Es sēdēju tikai vienreiz" būtu spēcīgāks darbs tieši kā lasāmviela, taču pakrūtē jūtu - varēja šo stāstu izstāstīt dzīvāk un emocionālāk. Iespējams, šis stāstījuma veids pat atbilst tam, kāds Rubins ir cilvēks, taču tas atkal nav būtiski, tiecoties pēc literārām kvalitātēm un pēc tā, lai lasītāju biežāk pārņemtu sajūta, ka "nē, nu šitais ir totāli pizģec".
Beigu beigās grāmatas saturs atbilst tās noformējumam - mīkstie vāki, neko emocionāli īsti neizsakoša vāka fotogrāfija, un remdens vēstījuma pasniegšanas veids. Pieredzējušam žurnālistam, manuprāt, vajadzēja no šī stāsta izspiest vairāk. Tā, lai tu kā lasītājs jūti adrenalīnu, skurbumu, izmisumu, nevis faktu virknējumu.
Atgriežoties pie apraksta ievadā piesauktā Zlatana, jāatzīst, ka kaut kādā mērā Rubina stāsts ar Zlatanu sasaucas - pusaudžu laika izdarībās viņi bija visai tuvi viens otram, atšķiras tikai tas, kas no tā visa sanācis tālāk, un noskaņa - kamēr Zlatans kā superego cilvēks lepojas arī ar saviem draņķīgākajiem izgājieniem, Rubinā jaušams kauns un nožēla, taču atkal jau - tādā pelēkā un visai vienmuļā manierē.
P.S. Pārnesu Rubina vārdu uz grāmatas nosaukumu, kā autoru atstājot tikai Askoldu, lai arī uz vāka abi ir autori un nosaukumā Rubina nav.
2022-04-22
comments powered by Disqus