Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējos gados reti sanāk apmeklēt iepriekš man nezināmu Latvijas mūziķu koncertus. Brīvs trešdienas vakars deva iespēju vienā piegājienā iepazīt uzreiz divas grupas, bet par katru no tām rakstu atsevišķi, jo to uzstāšanās bija gana garas un pilnvērtīgas, lai nebūtu korekti runāt par "galveno mākslinieku", pāris vārdos pieminot "iesildītājus".

Pirmā no divām grupām, kas šajā vakarā uzstājās, saucas "Aston Kais". Tikai jau tur uz vietas es sapratu, ka tas ir "Astoņkājis", kas ir itin loģisks nosaukums grupai ar astoņiem dalībniekiem. Agrāk šī grupa esot saukusies "Harijs", un es varu saprast, kāpēc tā veica nosaukuma maiņu. Ja tu spēlē progroku vai kaut ko tam pietuvinātu, kā gan tu vari saukties par "Hariju"? Tikām "Aston Kais" ir, manuprāt, visnotaļ veiksmīgs nosaukums - iegaumējams, asprātīgs, salīdzinoši stilīgs, bet ne pārāk pretenciozs.


Kā jau astoņu cilvēku kolektīvam, šai grupai ir plašas iespējas radīt ļoti pilnīgu skanējumu. Atkarībā no skaņdarba mūziķu sastāvs un spēlētie instrumenti mēdz variēt, bet galvenie piesaistošie elementi te droši vien ir uzreiz divas vokālistes, kā arī viens/divi dalībnieki, kas spēlē pūšamos instrumentus (kā nu kurā dziesmā). Skatuves tēls gan grupai ir, manuprāt, pārmērīgi raibs, katram dalībniekam esot acīmredzami piederīgam citam stilam, kas varbūt arī ir apzināts paņēmiens, jo tomēr tas ir astoņkājis, kuru veido astoņas atsevišķas personības, bet izskatās tas kaut kā nesaprotami. Vēl viens aspekts, kur grupai ir acīmredzama vieta izaugsmei, tā ir komunikācija ar publiku - tā brīžiem it kā ir, bet nav izcili pārdomāta. Piemērs, pēc pirmās dziesmas čalis, kurš man izskatījās, ka varētu būt grupas neformālais līderis, pavēstīja, ka viņam šodien ir stilīga cepure un ka tā koncerta laikā ceļos no dalībnieka pie dalībnieka, lai skatītāji varētu izvērtēt, kuram tā vislabāk piestāv. Un cepure tiešām ceļoja, bet nekāda noslēguma tam visam nebija - varēja tiešām beigās šo padarīt par daļu no šova, kaut kādā veidā skatītājiem ar balsīm paužot savu vērtējumu (tas, protams, ir gana bezjēdzīgi, bet vismaz būtu kaut kāds "atrisinājums"). Un arī citādi es teiktu, ka uzstāšanās harizmas "Aston Kais" pietrūkst.

Toties, kas bija pozitīvi vērtējams, tā bija koncerta muzikālā puse. Ja man vajadzētu raksturot, pēc kā izklausās šī grupa, es teiktu - tas ir mikslis no "King Gizzard and the Lizard Wizard" un "Stūrī zēveles", ar zināmu piešprici "Ēnu kaleidoskopa" (tumšās folkmūzikas elementi). Paši mūziķi apgalvo, ka viņu ietekmju vidū ir arī klasiskāki progroka ansambļi kā "Mahavishnu Orchestra" un "Rush", un laikam kaut kādā mērā tam pat var piekrist. Klausīties sarežģītajos "Aston Kais" ritmos ir interesanti, viņu mūzika ir gana daudzveidīga un patiešām klātienē baudāma, laikam vislabāk man patīk flautas iesaiste (kā jau "Jethro Tull" cienītājam). Dziesmu teksti gan šķiet tādi panaivi - bet tas patiesībā arī klasiskajam progrokam brīžam bija gana raksturīgi, turklāt man patīk, ka šie dzied latviski. Jā, kas attiecas uz dziedājumu, maniere ar papildinošajām balsīm tiešām ir līdzīga kā "Stūrī zēvelei", tik ar to atšķirību, ka dubultbalsi lielākoties te veido divas meitenes ar gana līdzīgu balss tembru, veidojot it kā vienu spēcīgāku balsi, kas patiesībā rada itin foršu efektu. Šaubu nav, ka šī nav grupa, par kuru bieži varēs kaut ko dzirdēt lielajos medijos, tomēr progroka vieta populārās mūzikas skatuvē Latvijā ir tāda, ka pat lielāko šī stila grupu "Holy Lamb" zina pavisam nedaudzi, bet par savu pieredzi varu teikt - grupa šķiet gana interesanta, lai gadījumā, ja gadīsies būt kādā festivālā, kur tā uzstāsies, to iekļautu klausāmās programmas saturā. Un, ja tā kājas nepajuks, būs interesanti apskatīties, kas no tā būs pēc kādiem dažiem gadiem, dalībniekiem kļūstot pieredzējušākiem.