Le Père de nos pères
Savulaik es itin cītīgi lasīju Bernāra Verbēra darbus, ar visu to, ka patiesībā jau lielākā daļa no tiem mani it nemaz nespēja pārliecināt par viņa kā autora vērtību. Taču viens ir nenoliedzams - viņš lasās viegli, līdz ar to man šķita itin dabiski pamēģināt, kā tas būs - lasīt Verbēru oriģinālā. Tā kā šis autors aizraujas ar gana sarežģītiem konceptiem, kurus ietver lubeņu stila sižetos, vajadzētu sanākt gana labam variantam lasīšanai man tomēr itin svešā valodā. Itin prognozējami, ka laikā kopš 2009. gada, kad atmetu Verbēram ar roku, viņam klajā ir nākusi vēl čupiņa romānu, taču pieķēros es vienam no viņa relatīvi agrīnajiem darbiem - "Mūsu tēvu tēvam".
Ar šo darbu sākās viņa "Zinātnes pētnieku" romānu cikls, kura svaigākā - trešā - daļa ar nosaukumu "Ciklopa smiekli" - tika izdota 2010. gadā, kamēr "Tēvu tēvs" to aizsāka vēl 1998. gadā. Nezinu, vai "Ciklops" pieliek šai sāgai punktu un visticamākais man arī nebūs lemts to uzzināt, jo gan jau tagad atkal uz ilgāku laiku man Verbēra pietiks. Nezinu, kā pats Verbērs raksturo savu daiļradi, bet man to gribētos saukt par populārzinātniski fantastisko filozofiju. Autoru acīmredzami nodarbina dažādi ar esību un dzīves jēgu saistīti jautājumi, kurus viņš risina teju visos savos darbos, un "Mūsu tēvu tēvs" šajā ziņā nav izņēmums. Grāmatai pamatā ir itin bieži dzirdētais jēdziens par iztūkstošo evolūcijas posmu - pāreju starp pērtiķi un cilvēku, kas gan nāk komplektā ar jautājumiem "no kurienes mēs nākam un uz kurieni mēs ejam" drusku plašākā formā. Tiesa, sākas tas viss itin banāli ar mistiskos apstākļos nogalinātu profesoru un žurnālistiem, kas risina šo noslēpumu neatkarīgi no policijas darbības. Šī noteikti būtu īstā vieta, kur piesaukt Denu Braunu, lai arī "Mūsu tēvu tēvs" radās laikā, kad "Da Vinči kods" vēl nebija aplaimojis sazvērestības teorijas cienošos lasītājus.
Verbērs šajā grāmatā ir uzticīgs sev pašam - viņš lieliski māk jebkurā savā darbā iepīt interesantus (un lielākoties pat patiesus) faktus, sapīt tos kopā ar ticamākām vai mazāk ticamām teorijām un bīdīt sev tik raksturīgo vērtību līniju. Taču teikt, ka darbam ir trūkumi, ir nepateikt neko - cik skumji lai tas arī nebūtu, man atkal un atkal nākas pārliecināties, ka Verbērs ir ļoti vājš tieši kā rakstnieks. Viņam mēdz būt teicamas idejas (tiesa, ar baisu noslieci uz atkārtošanos - droši vien var likt derības, kurā katras grāmatas lappusē viņš pirmo reizi atsauksies uz to, kā cipari raksturo garīgo attīstību un kad sižetā parādīsies izvēle starp žurku un skudru sabiedrības modeli), bet viņa prozas kvalitāte ir nožēlojama. Tēliem trūkst ne tikai dziļuma, pat aprises tiem ir itin nosacītas, sižets nevis virzās uz priekšu, bet drīzāk ir sajūta, ka autors pārliek diapozitīvus un paziņo "tagad mūsu varoņi ir nonākuši Tanzānijā", personāži runā un rīkojas atbilstoši stingri noteiktiem šabloniem, kas paredz, ka Antivaronis B ir idejas B' fiziskais iemiesojums. Kokaini, lai neteiktu vairāk.
Cik šizoīds lai brīžiem nebūtu tas, par ko Verbērs raksta - kā nekā mirušā zinātnieka lielais atklājums izrādās tas, ka cilvēks ir radies pērtiķa un cūkas sapārošanas rezultātā (kā noskaidroju, patiešām ir atsevišķi pseidozinātnieki, kas šādu teoriju bīda un skeptiķu vidū šīs teorijas nosaukums ir MFAP jeb Monkey Fucked a Pig), lielākoties, lasot Verbēru, tu saproti - viņu tiešām nodarbina tie jautājumi, par ko viņš raksta, un atsevišķas epizodes pašas par sevi ir itin spēcīgas (it īpaši, kas attiecas uz gaļas rūpniecību), lai arī veids, kā tās tiek ietvertas sižetā un kā rīkojas ļaundari ir tik klišejisks, ka Īans Flemings, rakstot par Džeimsa Bonda piedzīvojumiem, sarktu lietot tik banālus paņēmienus. Ja atkal velk paralēles starp Verbēru un Braunu, franču rakstnieka pluss manās acīs ir tajā, ka viņš nav sensacionālists sensacionālisma pēc - visa viņa literārā un ārpusliterārā darbība pēdējo 25 gadu laikā liek ticēt viņa nodomu patiesumam, viņu nevar apvainot vienkāršā tieksmē pēc popularitātes vai tukšā gudrā diršanā (kā Koelju), vismaz sajūtas man ir tādas, ka viņš patiešām cenšas, tikai diemžēl literārā talanta apjoms viņam neļauj radīt kaut ko patiešām vērtīgu. Vienlaikus, es šaubos, ka daudzas pirms desmit gadiem lasītas grāmatas es atceros tik labi kā Verbēra darbus - kaut kāds nospiedums viņa prozai noteikti ir, lai arī jebkurš viduvējs krimiķu autors viņa stāstus mācētu pasniegt ticamākā formā.
Ar šo darbu sākās viņa "Zinātnes pētnieku" romānu cikls, kura svaigākā - trešā - daļa ar nosaukumu "Ciklopa smiekli" - tika izdota 2010. gadā, kamēr "Tēvu tēvs" to aizsāka vēl 1998. gadā. Nezinu, vai "Ciklops" pieliek šai sāgai punktu un visticamākais man arī nebūs lemts to uzzināt, jo gan jau tagad atkal uz ilgāku laiku man Verbēra pietiks. Nezinu, kā pats Verbērs raksturo savu daiļradi, bet man to gribētos saukt par populārzinātniski fantastisko filozofiju. Autoru acīmredzami nodarbina dažādi ar esību un dzīves jēgu saistīti jautājumi, kurus viņš risina teju visos savos darbos, un "Mūsu tēvu tēvs" šajā ziņā nav izņēmums. Grāmatai pamatā ir itin bieži dzirdētais jēdziens par iztūkstošo evolūcijas posmu - pāreju starp pērtiķi un cilvēku, kas gan nāk komplektā ar jautājumiem "no kurienes mēs nākam un uz kurieni mēs ejam" drusku plašākā formā. Tiesa, sākas tas viss itin banāli ar mistiskos apstākļos nogalinātu profesoru un žurnālistiem, kas risina šo noslēpumu neatkarīgi no policijas darbības. Šī noteikti būtu īstā vieta, kur piesaukt Denu Braunu, lai arī "Mūsu tēvu tēvs" radās laikā, kad "Da Vinči kods" vēl nebija aplaimojis sazvērestības teorijas cienošos lasītājus.
Verbērs šajā grāmatā ir uzticīgs sev pašam - viņš lieliski māk jebkurā savā darbā iepīt interesantus (un lielākoties pat patiesus) faktus, sapīt tos kopā ar ticamākām vai mazāk ticamām teorijām un bīdīt sev tik raksturīgo vērtību līniju. Taču teikt, ka darbam ir trūkumi, ir nepateikt neko - cik skumji lai tas arī nebūtu, man atkal un atkal nākas pārliecināties, ka Verbērs ir ļoti vājš tieši kā rakstnieks. Viņam mēdz būt teicamas idejas (tiesa, ar baisu noslieci uz atkārtošanos - droši vien var likt derības, kurā katras grāmatas lappusē viņš pirmo reizi atsauksies uz to, kā cipari raksturo garīgo attīstību un kad sižetā parādīsies izvēle starp žurku un skudru sabiedrības modeli), bet viņa prozas kvalitāte ir nožēlojama. Tēliem trūkst ne tikai dziļuma, pat aprises tiem ir itin nosacītas, sižets nevis virzās uz priekšu, bet drīzāk ir sajūta, ka autors pārliek diapozitīvus un paziņo "tagad mūsu varoņi ir nonākuši Tanzānijā", personāži runā un rīkojas atbilstoši stingri noteiktiem šabloniem, kas paredz, ka Antivaronis B ir idejas B' fiziskais iemiesojums. Kokaini, lai neteiktu vairāk.
Cik šizoīds lai brīžiem nebūtu tas, par ko Verbērs raksta - kā nekā mirušā zinātnieka lielais atklājums izrādās tas, ka cilvēks ir radies pērtiķa un cūkas sapārošanas rezultātā (kā noskaidroju, patiešām ir atsevišķi pseidozinātnieki, kas šādu teoriju bīda un skeptiķu vidū šīs teorijas nosaukums ir MFAP jeb Monkey Fucked a Pig), lielākoties, lasot Verbēru, tu saproti - viņu tiešām nodarbina tie jautājumi, par ko viņš raksta, un atsevišķas epizodes pašas par sevi ir itin spēcīgas (it īpaši, kas attiecas uz gaļas rūpniecību), lai arī veids, kā tās tiek ietvertas sižetā un kā rīkojas ļaundari ir tik klišejisks, ka Īans Flemings, rakstot par Džeimsa Bonda piedzīvojumiem, sarktu lietot tik banālus paņēmienus. Ja atkal velk paralēles starp Verbēru un Braunu, franču rakstnieka pluss manās acīs ir tajā, ka viņš nav sensacionālists sensacionālisma pēc - visa viņa literārā un ārpusliterārā darbība pēdējo 25 gadu laikā liek ticēt viņa nodomu patiesumam, viņu nevar apvainot vienkāršā tieksmē pēc popularitātes vai tukšā gudrā diršanā (kā Koelju), vismaz sajūtas man ir tādas, ka viņš patiešām cenšas, tikai diemžēl literārā talanta apjoms viņam neļauj radīt kaut ko patiešām vērtīgu. Vienlaikus, es šaubos, ka daudzas pirms desmit gadiem lasītas grāmatas es atceros tik labi kā Verbēra darbus - kaut kāds nospiedums viņa prozai noteikti ir, lai arī jebkurš viduvējs krimiķu autors viņa stāstus mācētu pasniegt ticamākā formā.
2017-04-27
comments powered by Disqus