Kazhes pierakstu burtnīca

Pusatklātais rogainings Bolderājā notika galvenokārt tādēļ, ka pusatklātais rogainings nenotika Iļģuciemā. Tāda bija mana sākotnējā doma - kaut kad 2018. gada rudenī likt tautai paskraidīt pa Marinas dzimto apkaimi. Taču izrādījās, ka Iļģuciema izskraidīšana jau notika Simtgades pastnieka ietvaros, un otra reize tik īsā laikā vienā apkaimē nešķita pareiza (un vēl jo vairāk - interesanta). Tā kādā brīdī radās doma - varbūt Bolderāja? Šī apkaime nu gan ir viena no interesantākajām Kreisajā krastā, un, domājams, arī ne tik labi iepazīta, jo tā tomēr ir patālu no centra un nebūt nav izslavēta ar tur regulāri notiekošiem sporta un kultūras pasākumiem, ja vien par tādu neuzskatīt Gvatar kebabnīcas apmeklējumus pēc Magnēta Buļļu salā.


Šoreiz neiztika bez sarežģījumiem sagatavošanās daļā, kas sākās jau ar mūsu pirmo vizīti Bolderājā. Noparkojām auto un gājām fotografēt saistošus objektus. Pirmais, ko ieraudzījām, bija Interneta salons ar vāveri logotipā. Nobildējām to - smieklīgs logo, un gribējām iet tālāk, bet pēkšņi uzpeld čalis ar handsfree ausī un sliktu noskaņojumu. "Ko jūs pārstāvat?" viņš jautā (pēc tam, kad noskaidrojis, ka neesam kurli un ka labprātāk sarunājamies latviski). Atbildu, ka nevienu, tikai sevi. Viņš īsti netic, skaidrs, ka kāds mūs ir uzsūtījis. Saku: "Vienkārši staigājam, fotografējam vietas, kas mums šķiet interesantas." Viņš: "Uzrādiet sarakstu ar objektiem, ko fotografēsiet!" Saku, ka nav man nekāda saraksta, jo es jau pats nezinu, ko mēs fotografēsim un kas šķitīs interesants, precizēju, ka nedarām neko aizliegtu. Vīrietis tam nepiekrīt, apgalvojot, ka ne mums par to spriest. Ar to arī saruna beidzās. Tā īsti nesapratu, kur bija viņa problēma, bet mazliet pat radās ziņkāre, noskaidrot, ar ko tieši nodarbojas tajā viņa salonā. Kas zina, varbūt tā vāvere logotipā liecina par mazliet citiem, nekā publiski reklamētiem pakalpojumiem. Ja kādam lasītājam ir gadījies šajā salonā paviesoties, būšu pateicīgs par kolorītiem pieredzes stāstiem.

Turpinājumā gan vairs nekādu starpgadījumu nebija - vietējie iedzīvotāji neaiztika mūs un mēs neaiztikām vietējos iedzīvotājus. Divos piegājienos izķemmējām lielāko daļu apkaimes ar auto, bet trešajā aizdevos vienatnē ar riteni. Tad atlika tik vien, kā atlikt punktus uz kartes. Šajā ziņā situācija izrādījās skumja divējādi. Pirmkārt, Bolderājai ir diezgan švaki ar vecām kartēm. Rīgas pilsētā Bolderāja tika iekļauta 1924. gadā, līdz ar to senākās Rīgas kartēs to meklēt būtu pavisam bezcerīgi, bet arī divdesmito-trīsdesmito gadu kartēs itin bieži Bolderāju redzēt nevar, tās vietā visbiežāk novietojot palielinātu Vecrīgas karti. Talkā nāca Normis un viņa karšu kolekcija, kur vismaz kaut ko atrast varēja. Mazliet sarežģīja situāciju tas, ka Bolderāja pārstāvēta tikai tādās kartēs, ko pareizāk būtu saukt par shematiskiem plāniem - ielu leņķi un mērogs tajās ir labākajā gadījumā ar viduvēju precizitāti - kā lai arī nemēģinātu šo karti sakalibrēt ar Google Earth, līdz galam nekas nesaskan. Līdz ar to atlika vairāk paļauties uz paša spējām pareizi saprast, kas kur atrodas. Otra problēma gandrīz kļuva par kritisku - koordināšu atlikšanai biju izmantojis telefonā iebūvēto GPS, fotografējot katru punktu un paļaujoties, ka fotogrāfiju uzņemšanas vietas sniegs gana precīzu informāciju. Ka tik ne tā - ja telefonā pastāvīgi GPS nav ieslēgts, tad fotografēšanas brīdī ir liels risks, ka lokācija būs kļūdaina par vairākiem simtiem metru un pilnīgi bezvērtīga. Labi, ka bija ieslēgts arī Garmin pulkstenis, kurš gan maršrutu zīmēja precīzi un līdz ar to kaut kā tomēr izdevās visu atzīmēt.


Tad vēl tāds sīkums, ka dienā pirms Bolderājas pusatklātā rogaininga piedalījos Jūrmalas (nepusatklātajā) rogainingā, kur nepilnās stundās kopā ar Vilni nolēkšoju 50 kilometrus, un svētdien jutos tik stīvs, ka pat gandrīz brīvprātīgi samierinājos ar neiespējamību nostartēt Telpu orientēšanā Provodņikā. Bet - viss bija gatavs norisei, un viss noritēja.

Komandu šoreiz nebija sevišķi daudz - deviņas startēja sporta klasē un divas ratiņu klasē. Tikšanās vieta bija stāvlaukums pie Maximas aiz Gvatar, kur daži biedri jau uzreiz demonstrēja savu spēju kvalitatīvi iejusties vietējā kolorītā - tupēt uz pilnas pēdas, ēdod semočkas un malkojot alkoholiskus dzērienus. Izgājieni bija tik kvalitatīvi, ka kāda kundze pat, kā šķiet, piezvanīja policijai, taču ja tā arī atbrauca, uz to laiku visi jau bija projām. Dalībniekiem izsniedzām kartes, un distancē viņi devās.

Formāts bija tradicionāls - izlozētas komandas, jābildējas pie objektiem, kuri jāsaskata kādā no komplektā pievienotajām fotogrāfijām. Šoreiz bija veseli divi veidi, kā tikt pie papildu punktiem: pirmais bija fotografēties ar kaķiem uz palodzēm, otrais - atpazīt dažas kartei pievienotas senas bildes, kuras nav atzīmētas kā kāds no kontrolpunktiemm un bildēties pie tām. Kas attiecas uz kaķiem, tur pareizā stratēģija bija vairāk apmeklēt piecstāveņu rajonus. Tikām par bildēm bija tā, ka pats tikai vienai no četrām zināju, kas tur attēlots (Bolderājas latviešu skola), par pārējām ļaujot dalībniekiem mani izglītot.

Kamēr dalībnieki devās distancē, mēs vispirms paviesojāmies bērnu laukumiņā, bet tad braucām pāri tiltam uz Daugavgrīvu, kur bija paredzēts rogaininga noslēgums. Ar "Burgernīcu" biju iepriekš sazvanījies, pabrīdinot personālu par gaidāmu divdesmit cilvēku uzlidojumu, par ko viņi šķita esam pārsteigti un iepriecināti. Veicu pēdējos sagatavošanās darbus rezultātu skaitīšanai, un tad jau varējām sākt gaidīt dalībniekus. Sacensību kontrollaiks bija divas stundas, bet pirmā komanda (neskaitot Viļņa sievu Daigu ar bērniem, kas piedalījās ļoti brīvā režīmā bez rezultāta) finiša zonā ieradās trīs minūtes pirms grafika, kamēr teju visas pārējās ieskrēja pēdējā minūtē. Patīk man šie cilvēki ar rūpīgu laika plānošanu! Tad atlika tik vien, kā apkopot rezultātus, kam arī centīgi pievērsos.

Ratu klasē sacentās divas komandas - Ratu miliči pret Ratu bandītiem. Miliču komandu piemeklēja ķibele, ka ne visas uzņemtās fotogrāfijas bija pieejamas apskatei. Gluži iespējams, ka tur bija iejaukušies bandīti. Tiesa, laikam jau bandītu komanda būtu uzvarējusi pat tad, ja visas neiesniegtās bildes būtu iesniegtas, līdz ar to par atkārtotiem pusatklāto rogainingu laureātiem kļuva vienība no Staraja Rusas ielas ar meitu ģēģeri Jāni priekšgalā.

Sporta klasē tikām sīva cīņa par augstākajām vietām risinājās četru komandu starpā. Ilze un Vilnis startēja kā "Brat 2", Anita un Arnis kā "Ņeulovimije", Guna, Jānis un Māris kā "Mentovskije voini", bet Baiba un Mārtiņš - ar nosaukumu "Poļarnij 17". Ja tev rastos jautājums par šo nosaukumu nozīmi, tad tie ir Krievijas filmas un seriāli par bandītiem un policistiem - gluži iespējams, ka šis kinomākslas žanrs Bolderājā ir visnotaļ cienīts un ne viens vien jaunietis ir sapņojis kādu dienu kļūt līdzīgs Daņilam Bagrovam.

Stratēģijas šī četrinieka komandām bija atšķirīgas. Ņeulovimije saņēma veselus trīs punktus par kaķiem, kamēr "Poļarnij 17" - nevienu. Dažs devās vairāk Rietumu daļu pētīt, dažs Austrumu. Neviens sevišķi neaizrāvās ar piecstāveņu masīviem, lai gan tieši tur bija vislabākās kaķu medību vietas. Un beigās izšķiroši izrādījās arī lietderīgi izmantot visu atvēlēto laiku: pirmā finišējusī komanda (Baiba un Mārtiņš) par vienu punktu piekāpās Anitai un Arnim, kas ieradās par minūti vēlāk. Trešo vietu ieguva "Mentovskije voyny", lielā mērā pateicoties tam, ka viņi kā vienīgie bija spējuši atpazīt otru bonusa bildi un tikt pie vēl diviem ļoti viegliem punktiem. Dīvainā kārtā šajā reizē nebija neviena punkta, kurā būtu paviesojušās pilnīgi visas komandas, toties 12 punktus neapmeklēja neviens - lielā mērā tālab, ka Bolderāja ir teritorijas ziņā ļoti liela apkaime (tiesa, karjera apkaimē izvietot fotopunktus ar šādu karti būtu nežēlīga padarīšana).

Domājams, ar pasākumu apmierināti bija ne vien dalībnieki, bet arī Burgernīcas saimnieki - ne velti pirms mēs devāmies prom, saņēmām jautājumu, cik bieži mēs šādus pasākumus rīkojam. Kas zina - varbūt Daugavgrīvas rogainingā varēs šo vietu apmeklēt vēlreiz! Paldies dalībniekiem un tiksimies nākamgad! (pusatklātā rogainingā; citādi tiksimies noteikti daudz drīzāk)