Schelmuffsky
Kristians Roiters ir autors, par kuru vācu literatūrā man skolā nemācīja. Tas gan nav nekāds brīnums, jo tur vispār neko daudz nemācīja, bet Roiters ir no tiem rakstniekiem, kuriem ir patiešām tālu līdz vidusskolas programmai, lai arī viņš ir piederīgs itin senam literatūras laikmetam un savā specifiskā ziņā skaitās ļoti ievērojams. Astotais bērns zemnieku ģimenē, Roiters pamanījās izskoloties Leipcigas universitātē un izsisties dzīvē (skološanās gan viņam, cik var saprast, aizritēja galvenokārt krogos, bet tas nekas - arī tolaik studenti dzīvoja studentu dzīvi). Grāmata par Šelmufski mūsdienās ievērojama ir kaut vai ar to, ka pret to lielu cieņu izjutis Ginters Grass, no tās ietekmējoties rakstot arī "Skārda bungas".
Vairāk gan būtu vērts painteresēties, kas īsti ir atrodams šajā divdaļīgajā romānā? Grāmatas pilnais nosaukums ir "Šelmufska patiesīgais, kuriozais un ļoti bīstamais ceļojumu apraksts uz ūdens un zemes", un itin droši var saprast, ka no patiesīguma tur nav ne miņas. Grāmatas varonis apceļo dažādas zemes Eiropā un pat aizklīst līdz Indijai, bet nav šaubu, ka realitātē nekur tālāk par pāris kilometriem no Leipcigas viņam aizdoties neizdodas un visi viņa piedzīvojumi ir nekas vairāk kā reibuma fantāziju auglis. Ceļojumos viņam izdodas tikt pie slavas un bagātības, bet katra ceļojuma beigās viss iegūtais tiek pazaudēts un mājās viņš atgriežas pliks un nabags.
Droši vien kvalitatīvākais grāmatas saturā ir Šelmufska stāstījums par svešām zemēm un ceļojumiem uz tiem - savā ziņā es pat varētu iztēloties, ka no tā ir ietekmējies arī Umberto Eko, rakstot savu "Bodolino". Ģeogrāfijas patiesīgumam tur nav nekādas lomas. No Nīderlandes uz Angliju ir jākuģo ļoti ilgi (un 100 kilometrus pēc kuģa katastrofas varonis nopeld uz dēļa), kamēr Indiju var sasniegt nedaudzās dienās. Venēcijā valda sausums, kamēr Roma ir gaužām ūdeņaina, turklāt no Padujas līdz Romai ir viens stiepiens (reāli - ap 500km). Tas, kādā valodā runā katrā zemē, tas, protams, arī ir patvaļīgs lielums, un vispār - ticamības ziņā no Šelmufska pat barons Minhauzens varētu kaut ko pamācīties (un tā runā - esot arī patiešām pamacījies). Jebkurā dzīves situācijā, lai tiktu uzņemtam augstākajā sabiedrībā, Šelmufskim pietiek kādam izstāstīt stāstu par savu piedzimšanu, kas notikusi piecus mēnešus pirms termiņa, jo viņa māti pārbiedējusi žurka, kas sagrauzusi viņas kleitu. Šis stāsts Šelmufskim paver durvis uz augstāko sabiedrību un uz smalkāko dāmu guļamistabām. Katra bagāta jaunkundze sapņo kļūt par Šelmufska sievu, bet viņš ir tam pārāk dižs. Un katrs cilvēks, kas viņu sastop, uzreiz saprot, ka Šelmufskis ir "ein brav Kerl". Ik pa brīdim viņš atkārto vienas un tās pašas frāzes, un arī situācijas.
Cik saprotu, itin daudz Roiters šajā grāmatā izsmej sava laikmeta Leipcigas sabiedrību (ne tikai ceļojumu/piedzīvojumu romānus), taču es tādā neesmu dzīvojis, līdz ar to īsti spriest nevaru. Kopējais iespaids man līdz ar to vairāk radās nevis par ekselentu satīras darbu, bet gan, ka šī grāmata ir mistiskā kārtā saglabājies trīssmit gadus vecs apraksts par Kūtnieku Augusta dēkām (vēl viens piemērs) - absolūti bezvērtīga balagānliteratūra, kas varbūt ir kaut cik lasāma, zinot tās kontekstu, bet cilvēkam no malas absolūti bezjēdzīga. Neviens, protams, ar varu mani nespieda to lasīt, un arī es nevienam tālāk to nespiedīšu.
Vairāk gan būtu vērts painteresēties, kas īsti ir atrodams šajā divdaļīgajā romānā? Grāmatas pilnais nosaukums ir "Šelmufska patiesīgais, kuriozais un ļoti bīstamais ceļojumu apraksts uz ūdens un zemes", un itin droši var saprast, ka no patiesīguma tur nav ne miņas. Grāmatas varonis apceļo dažādas zemes Eiropā un pat aizklīst līdz Indijai, bet nav šaubu, ka realitātē nekur tālāk par pāris kilometriem no Leipcigas viņam aizdoties neizdodas un visi viņa piedzīvojumi ir nekas vairāk kā reibuma fantāziju auglis. Ceļojumos viņam izdodas tikt pie slavas un bagātības, bet katra ceļojuma beigās viss iegūtais tiek pazaudēts un mājās viņš atgriežas pliks un nabags.
Droši vien kvalitatīvākais grāmatas saturā ir Šelmufska stāstījums par svešām zemēm un ceļojumiem uz tiem - savā ziņā es pat varētu iztēloties, ka no tā ir ietekmējies arī Umberto Eko, rakstot savu "Bodolino". Ģeogrāfijas patiesīgumam tur nav nekādas lomas. No Nīderlandes uz Angliju ir jākuģo ļoti ilgi (un 100 kilometrus pēc kuģa katastrofas varonis nopeld uz dēļa), kamēr Indiju var sasniegt nedaudzās dienās. Venēcijā valda sausums, kamēr Roma ir gaužām ūdeņaina, turklāt no Padujas līdz Romai ir viens stiepiens (reāli - ap 500km). Tas, kādā valodā runā katrā zemē, tas, protams, arī ir patvaļīgs lielums, un vispār - ticamības ziņā no Šelmufska pat barons Minhauzens varētu kaut ko pamācīties (un tā runā - esot arī patiešām pamacījies). Jebkurā dzīves situācijā, lai tiktu uzņemtam augstākajā sabiedrībā, Šelmufskim pietiek kādam izstāstīt stāstu par savu piedzimšanu, kas notikusi piecus mēnešus pirms termiņa, jo viņa māti pārbiedējusi žurka, kas sagrauzusi viņas kleitu. Šis stāsts Šelmufskim paver durvis uz augstāko sabiedrību un uz smalkāko dāmu guļamistabām. Katra bagāta jaunkundze sapņo kļūt par Šelmufska sievu, bet viņš ir tam pārāk dižs. Un katrs cilvēks, kas viņu sastop, uzreiz saprot, ka Šelmufskis ir "ein brav Kerl". Ik pa brīdim viņš atkārto vienas un tās pašas frāzes, un arī situācijas.
Cik saprotu, itin daudz Roiters šajā grāmatā izsmej sava laikmeta Leipcigas sabiedrību (ne tikai ceļojumu/piedzīvojumu romānus), taču es tādā neesmu dzīvojis, līdz ar to īsti spriest nevaru. Kopējais iespaids man līdz ar to vairāk radās nevis par ekselentu satīras darbu, bet gan, ka šī grāmata ir mistiskā kārtā saglabājies trīssmit gadus vecs apraksts par Kūtnieku Augusta dēkām (vēl viens piemērs) - absolūti bezvērtīga balagānliteratūra, kas varbūt ir kaut cik lasāma, zinot tās kontekstu, bet cilvēkam no malas absolūti bezjēdzīga. Neviens, protams, ar varu mani nespieda to lasīt, un arī es nevienam tālāk to nespiedīšu.
2018-12-21
comments powered by Disqus