Kazhes pierakstu burtnīca

DJ Krankenwagen "Aleponijā" uzstājās ļoti nozīmīgā datumā - tās dalībnieks Toms Gaļinauskis kļuva pilngadīgs, proti, svinēja savu trīsdesmito dzimšanas dienu (ja kāds uzskata, ka vīrieši kļūst pilngadīgi ātrāk kā trīsdesmit gadu vecumā, tad tam kādam vai nu nav 30 vai arī ir gadiem neatbilstošs naivuma līmenis). Tādā zīmīgā datumā, protams, arī koncertam vajadzēja būt īpašam, lai gan patiesībā jau diskžokejs "Ātrā palīdzība" nemaz nemāk spēlēt koncertus, kas nebūtu īpaši. Līdzās dziesmām šoreiz uzsvars bija uz grupas dalībnieku atmiņu stāstiem par jubilāru, kuram diemžēl nav izglītības medicīnā, bet gan tikai garlaicīgajā IT jomā un kurš, protams, ir mācījies tajā skolā ar liepu dzīvžogu. Un, kas ir būtiskāk, Toms Gaļinauskis ir viens no autentiskajiem Iļģuciema metālistiem. Vai, precīzāk, viens no pēdējiem Iļģuciema metālistiem, jo pirms viņa tādu bija diezgan daudz, bet par to, ka mūsdienās joprojām aug jauni autentiski metālisti, man īsti pārliecības nav.

Kā lai tu arī nebūtu, tātad par koncertu. "Aleponija" bija ja ne stāvgrūdām pārbāzta, tad diezgan pilna, kas ir laba zīme. Dziesmu materiāls koncertā bija visnotaļ tradicionāls tādā ziņā - kā man pazīstams, līdz ar to sajūtu līmenī gribētos domāt, ka nekas daudz no tā, kas būs grupas jaunajā albumā, kas ir joprojām ieraksta procesā, tur nebija, bet no otras puses - ja tā padomā, tas, ka es kādas dziesmas esmu jau N reizes dzirdējis, nebūt nenozīmē, ka tās jau ir bijušas albumā. Piemēram, "Tumanine" taču joprojām ir nealbuma dziesma, lai arī nu jau šķiet veca, gluži kā Midjourney (vai tomēr DALL-E 2?), ar kuru ģenerēts tās videoklips. Savas nianses, protams, šajā koncertā bija attiecībā uz dziesmu izpildījumu - laikam negaidītākā bija tās pašas "Tumanine" uzsākšana ar Lauras Polences "Rūķītis maziņš un es" a capella versiju gandrīz pilnā apjomā (proti, bez pēdējā "es", jo šis "es" jau nāca no "es tevi dzirdēju storijā, tu mani nē"). Protams, "Tutas lietu" repertuāra iepazīšana liecina, ka ne tikai Toms, bet arī citi DJ Krankenwagen dalībnieki pamazām sasniedz pilngadību un komplektā ar to sāk ne gluži pilnīgi pēc savas izvēles klausīties bērnu dziesmas, bet vismaz, kamēr runa nav par vājprātīgo dipu dapu sīvens nāk ("sīvens" nav drukas, bet gan izrunas kļūda), par mentālo veselību satraukties nav pamata.

Galvenā atziņa no šī koncerta bija tāda, cik ļoti gan atšķirīgs bija Krankenvāgeņu koncerts pērn mirlu naktī bez sintezatoru drošās aizsardzības - sintezatoru loma šīs grupas daiļradē tomēr ir milzīga. Un, kas ir jauki - veids un maniere, kā dziesmas pasniegt, variē no reizes uz reizi, tālab jau tā šobrīd ir viena no manām mīļākajām koncertgrupām, līdzīgi kā tas savulaik bija ar "Mantu", bet kā tas nav ar "Juuk". Tā kā nesaņēmos aprakstu pabeigt gana savlaicīgi, tagad, protams, grūtāk atcerēties, kādas dziesmas tur skanēja (protokolēšanai jau it kā vajadzētu šo fiksēt). Ļoti aptuveni: "Kur tu teci?", "Sanitāra dziesma", "Mīļākā grupa", "Esimantā", "Šībermašīne", "Plānā galdiņa urbējs", "Iļģuciema metālists", "Tumaninē", "Recepte" un vēl dažas citas. Protams, kā jau pieklājas - ne par visām dziesmām varu droši teikt, ka tās spēlēja pilnā garumā, diezgan iespējams, ka bija arī kādi medliju elementi. Un, lai vai kā - domāju, ka šī būs tikai pirmā, bet ne pēdējā reize šogad, kad sēdīšos Krankenwagenā (bet vēlams - tomēr tikai DJ variantā, nevis parastā).

P.S. Ar "Kāpēc tu tāds piedzimi" kreklu esmu apgādājies.