Andreass atrodas metro stacijā. Iespējams, viņš kaut kur dodas. Iespējams, nekur vairs nedodas, bet jau ir izlēmis tālāko rīcības plānu. Viņam blakus visai uzkrītoši "sūcas" pārītis, un tas neizskatās ne mazdrusciņ skaisti. Andreass palec zem garāmbraucoša vilciena.
Nē, tas nav ievads filmai Three and Out, un mēs neko neuzzināsim par pazemes vilciena vadītāja iekšējo pasauli.
Nākamajā ainā Andreass ir nokļuvis pasaulē, kura, iespējams, ne ar ko neatšķiras no tās, kurā viņš dzīvoja iepriekš. Ja nu vienīgi ar to, ka tajā nav vietas skaistumam un emocijām. Andreass tiek iekārtots bezjēdzīgā darbā lielā birojā, viņam ir savs dators, savs dzīvoklis un visai ātri - arī sava sieviete. Pēc laiciņa - vēl viena. Taču viņa dzīve ir tikpat tukša kā viņa kolēģu sarunas par to, kādu dīvānu labāk izvēlēties. Viss ir tīrs, perfekts, kā no IKEA kataloga, bet bezgaršīgs un bezvērtīgs. Un Andreass sāk par to pārdzīvot, taču izrādās, ka no šīs pasaules aiziet nav tik vienkārši kā tajā ienākt. Un vienīgi kaut kur tālumā skanoša mūzika spēj viņu pamodināt, bet vai ar to ir gana?
Var teikt, ka līdzīgi kā Wristcutters gadījumā galvenais varonis meklē izeju, durvis uz vasaru, taču šī ir Eiropas filma ar visām no tā izrietošajām sekām. Šī filma ir tieši tāda kā Wristcutters, vienīgi tā nav Love Story. Kad Andreass pamet savu nosacīto dzīves biedri it kā jaukākas un cilvēcīgākas kolēģes dēļ, un atklājas, ka šai kolēģei viņš ir tikai viens no daudzajiem vīriešiem, viņš mēģina no viņas izvilkt informāciju, vai viņš viņai patīk labāk kā pārējie. "You are very nice," viņa atbild. "And the others?" - "They are also very nice. Everyone is very nice."
Ar šādu noskaņu it kā negribās beigt aprakstu, bet vienlaikus vajadzētu. Noskaties filmu, tad parunāsim!