Radio Luxembourg
Reti gadās, ka kāda grāmata mani aizkustina līdz dvēseles dziļumiem, liek noraust asariņu un emocionāli šķiet tik saistoša, ka es nekad vairs nespēju aizmirst tās saturu. Tāpat diezgan reti gadās pretējais - ka es grāmatu nolieku līdz ar zemi, novērtēju to uz 2-3 ballēm un lamājos, lamājos, lamājos. Ar filmām ir cita lieta - tur man tomēr reizēm gadās noskatīties kādu nereāli jēlu komēdiju, kuras radīto riebuma sajūtu pēc tam ilgi cenšos atgaiņāt.
Egīla Ventera romāns "Radio Luxembourg" ir viens no tiem gadījumiem, kad man par grāmatu IR ko teikt. Iesākas šī grāmata kā diezgan tradicionāls erotisks trilleris - ar seksa ainu Saulkrastu pludmalē, slepkavnieciski noskaņotu melnu suņveida briesmoni (Bāskerviļu suns?). Tu jau domā, ka šī grāmata būs visai banāls un garlaicīgs detektīvromāns, kura gaitā tu uzzināsi, kāpēc tas tā noticis un kura gaitā notiks vēl pāris līdzīgi atgadījumi.
Taču Egīls Venters tevi pilnīgi noteikti pārsteigs - romāna gaitā viņš paspēs pievērsties vairākiem dažādiem literāriem stiliem, izstāstīt viena un tā paša stāsta detaļas vairākos veidos, mainīt personāžu vārdus un uzvedību un beigu beigās īsti neko jēdzīgu tev tā arī neatklāt.
Es nebūšu viens no tiem cilvēkiem, kas ar putām uz lūpām aizstāvēs reālisma kanonus un iebildīs pret katru novirzi no literārās normas. Taču "Radio Luxembourg" gadījumā es atļaušos iebilst gan - man pilnīgi noteikti nešķiet pieņemamas grāmatas, kuras lasot mani neatstāj sajūta, ka autoram nav bijis nekā, ko pateikt, un ka pat to pašu neko viņš nespēj pateikt sakarīgi.
Vakar es izlasīju kādu ļoti nopietnu recenziju, kurā šis romāns tiek slavēts, pieminēta pat tāda detaļa kā viena no galvenajiem varoņiem uzvārds Merks, kas esot zīmīgs gan tā vāciskā satura dēļ (Merken = ievērot), gan ar attālināto līdzību ar Simenona klasisko detektīvvaroni Megrē, gan, protams, pašmāju būvniecības uzņēmumu. Personīgi man radās asociācija tikai un vienīgi ar pēdējo, un ja Venters tur arī būtu ielicis kādu dziļāku domu, tad visticamākais - tikai tālab, lai tur kāda doma būtu. Bet pati par sevi grāmata ir absolūti pliekana un neadekvāti pretencioza - šķiet, ka Venters ir domājis radīt augsto mākslu, bet sanācis nav pat draņķīgs detektīvromāns. Minētajā recenzijā grāmata pieskaitīta psiholoģiskā detektīva žanram - līdzās Kolberga romāniem - bet, manuprāt, no psiholoģijas te nav ne miņas, ja nu no kaut kā te kaut kas ir - tad drīzāk no filmas "Memento". Un tas, ka viena grāmatas daļa ir uzrakstīta lugas formā - tas manās acīs to sevišķi labāku tāpat nedara. Romāna detaļas ir trulas, personāži - dzeltenās preses varoņu saistošuma līmenī, kaislības - pliekanas, bet vietā un nevietā piesauktais Radio Luxembourg - atkal jau tikai un vienīgi stilošanās, bez jebkādas dižas jēgas. Viena no sliktākajām grāmatām, ko pēdējos gados esmu lasījis.
Egīla Ventera romāns "Radio Luxembourg" ir viens no tiem gadījumiem, kad man par grāmatu IR ko teikt. Iesākas šī grāmata kā diezgan tradicionāls erotisks trilleris - ar seksa ainu Saulkrastu pludmalē, slepkavnieciski noskaņotu melnu suņveida briesmoni (Bāskerviļu suns?). Tu jau domā, ka šī grāmata būs visai banāls un garlaicīgs detektīvromāns, kura gaitā tu uzzināsi, kāpēc tas tā noticis un kura gaitā notiks vēl pāris līdzīgi atgadījumi.
Taču Egīls Venters tevi pilnīgi noteikti pārsteigs - romāna gaitā viņš paspēs pievērsties vairākiem dažādiem literāriem stiliem, izstāstīt viena un tā paša stāsta detaļas vairākos veidos, mainīt personāžu vārdus un uzvedību un beigu beigās īsti neko jēdzīgu tev tā arī neatklāt.
Es nebūšu viens no tiem cilvēkiem, kas ar putām uz lūpām aizstāvēs reālisma kanonus un iebildīs pret katru novirzi no literārās normas. Taču "Radio Luxembourg" gadījumā es atļaušos iebilst gan - man pilnīgi noteikti nešķiet pieņemamas grāmatas, kuras lasot mani neatstāj sajūta, ka autoram nav bijis nekā, ko pateikt, un ka pat to pašu neko viņš nespēj pateikt sakarīgi.
Vakar es izlasīju kādu ļoti nopietnu recenziju, kurā šis romāns tiek slavēts, pieminēta pat tāda detaļa kā viena no galvenajiem varoņiem uzvārds Merks, kas esot zīmīgs gan tā vāciskā satura dēļ (Merken = ievērot), gan ar attālināto līdzību ar Simenona klasisko detektīvvaroni Megrē, gan, protams, pašmāju būvniecības uzņēmumu. Personīgi man radās asociācija tikai un vienīgi ar pēdējo, un ja Venters tur arī būtu ielicis kādu dziļāku domu, tad visticamākais - tikai tālab, lai tur kāda doma būtu. Bet pati par sevi grāmata ir absolūti pliekana un neadekvāti pretencioza - šķiet, ka Venters ir domājis radīt augsto mākslu, bet sanācis nav pat draņķīgs detektīvromāns. Minētajā recenzijā grāmata pieskaitīta psiholoģiskā detektīva žanram - līdzās Kolberga romāniem - bet, manuprāt, no psiholoģijas te nav ne miņas, ja nu no kaut kā te kaut kas ir - tad drīzāk no filmas "Memento". Un tas, ka viena grāmatas daļa ir uzrakstīta lugas formā - tas manās acīs to sevišķi labāku tāpat nedara. Romāna detaļas ir trulas, personāži - dzeltenās preses varoņu saistošuma līmenī, kaislības - pliekanas, bet vietā un nevietā piesauktais Radio Luxembourg - atkal jau tikai un vienīgi stilošanās, bez jebkādas dižas jēgas. Viena no sliktākajām grāmatām, ko pēdējos gados esmu lasījis.
2009-09-22
comments powered by Disqus