Drei Kamerade
Globālā mērogā nav šaubu, ka nozīmīgākais Remarka romāns ir “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, tomēr manas ģimenes mērogā tikpat neapšaubāmi svarīgākais viņa veikums ir tieši “Trīs draugi”. Šo grāmatu ļoti mīlēja mana mamma, savukārt manai māsai tā vispār laikam ir visu laiku mīļākā grāmata. Es pats šo romānu biju lasījis vēl kaut kad skolas gados, bet tagad, kad līdz tam bija tikusi Marina, šķita īstais brīdis pārlasīšanai, lai novērtētu, kāds tas šķitīs man pieauguša cilvēka statusā.
Ko ir vērts uzsvērt - šī ir no tām grāmatām, kas ļoti labi iespiežas atmiņā. Ir pagājuši vairāk kā 20 gadi, kopš to tiku lasījis, bet tās sižets “lielos vilcienos” un arī šādas tādas detaļas joprojām itin skaidri glabājās manā atmiņā. Tas droši vien liecina, ka emocionālais saviļņojums arī tajā lasīšanas reizē būs bijis gana liels.
Šajā grāmatā Remarks visai brīnumainā veidā dabū strādājam kopā lietas un parādības, kas teorētiski šķiet nesavietojamas. Viņa varoņi visi ir vairāk vai mazāk salauzti, bet vienlaikus - tas ir romāns, kurā mīlestībai ir centrāla loma, kaut arī visi tēli ir pieredzējuši daudz tāda, ka viņos cinisma ir pār pārēm. Kad trīs draugu - vīriešu kompānijā parādās sieviete, tas noved nevis pie nesaskaņām un šķelšanās, bet pie tā, ka divi draugi priecājas par trešo. Laikmets, kurš ir pilns bezcerības (globālā krīze pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā), ar bezdarbu un stipri nožēlojamām nākotnes perspektīvām, bet vienlaikus - ar cilvēkiem, kuri atdos pēdējo, kas viņiem ir, kādam, kam to vajag vairāk. Humors - reizēm viegls, reizēm - karātavu, un traģika tam visapkārt. Īsumā - tā ir burvīga himna zudušajai paaudzei un tās traģiskajam skaistumam, grāmata, kas astoņdesmit piecu gadu laikā kopš savas sarakstīšanas nešķiet novecojusi ne par sekundi.
Pieklājībās pēc mazliet par sižetu. Ir trīs draugi: Roberts Lokamps, Gotfrīds Lencs un Otto Kesters. Visi kopā ir piedalījušies Pirmajā pasaules karā, ir to nedaudzo no saviem biedriem vidū, kas to ir pārdzīvojuši, taču, protams, ne bez sekām. Tagad viņi visi kopā strādā auto remontdarbnīcā, kuras reālais īpašnieks ir Kesters, taču pēc statusa viņi skaitās līdzīpašnieki. Līdzās darbam viņi nodarbojas ar sava visnotaļ specifiskā auto, saukta par Kārli, ķīlēšanu - tas izskatās pēc šosejas spoka, taču patiesībā ir sasodīti jaudīgs transporta līdzeklis. Kādā reizē, kad viņi dodas izbraucienā, viņi iepazīstas ar Patrīciju Hollmani - noslēpumainu sievieti, kura dzīvo šodienai (kā gan to tajā laikā dara tik daudzi), kurai būs lemts kļūt par biedru viņiem visiem trim (vai četriem), bet mīļoto sievieti - Robertam. Taču… naudas trūkums un tuberkuloze.
Tas būtu īsumā viss, ko nepieciešams zināt. Ko gan vajadzētu piebilst - ja neesi šo grāmatu lasījis, izlasi! Tā ir izcili viegli lasāma un vienlaikus - vērtīga.
Ko ir vērts uzsvērt - šī ir no tām grāmatām, kas ļoti labi iespiežas atmiņā. Ir pagājuši vairāk kā 20 gadi, kopš to tiku lasījis, bet tās sižets “lielos vilcienos” un arī šādas tādas detaļas joprojām itin skaidri glabājās manā atmiņā. Tas droši vien liecina, ka emocionālais saviļņojums arī tajā lasīšanas reizē būs bijis gana liels.
Šajā grāmatā Remarks visai brīnumainā veidā dabū strādājam kopā lietas un parādības, kas teorētiski šķiet nesavietojamas. Viņa varoņi visi ir vairāk vai mazāk salauzti, bet vienlaikus - tas ir romāns, kurā mīlestībai ir centrāla loma, kaut arī visi tēli ir pieredzējuši daudz tāda, ka viņos cinisma ir pār pārēm. Kad trīs draugu - vīriešu kompānijā parādās sieviete, tas noved nevis pie nesaskaņām un šķelšanās, bet pie tā, ka divi draugi priecājas par trešo. Laikmets, kurš ir pilns bezcerības (globālā krīze pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā), ar bezdarbu un stipri nožēlojamām nākotnes perspektīvām, bet vienlaikus - ar cilvēkiem, kuri atdos pēdējo, kas viņiem ir, kādam, kam to vajag vairāk. Humors - reizēm viegls, reizēm - karātavu, un traģika tam visapkārt. Īsumā - tā ir burvīga himna zudušajai paaudzei un tās traģiskajam skaistumam, grāmata, kas astoņdesmit piecu gadu laikā kopš savas sarakstīšanas nešķiet novecojusi ne par sekundi.
Pieklājībās pēc mazliet par sižetu. Ir trīs draugi: Roberts Lokamps, Gotfrīds Lencs un Otto Kesters. Visi kopā ir piedalījušies Pirmajā pasaules karā, ir to nedaudzo no saviem biedriem vidū, kas to ir pārdzīvojuši, taču, protams, ne bez sekām. Tagad viņi visi kopā strādā auto remontdarbnīcā, kuras reālais īpašnieks ir Kesters, taču pēc statusa viņi skaitās līdzīpašnieki. Līdzās darbam viņi nodarbojas ar sava visnotaļ specifiskā auto, saukta par Kārli, ķīlēšanu - tas izskatās pēc šosejas spoka, taču patiesībā ir sasodīti jaudīgs transporta līdzeklis. Kādā reizē, kad viņi dodas izbraucienā, viņi iepazīstas ar Patrīciju Hollmani - noslēpumainu sievieti, kura dzīvo šodienai (kā gan to tajā laikā dara tik daudzi), kurai būs lemts kļūt par biedru viņiem visiem trim (vai četriem), bet mīļoto sievieti - Robertam. Taču… naudas trūkums un tuberkuloze.
Tas būtu īsumā viss, ko nepieciešams zināt. Ko gan vajadzētu piebilst - ja neesi šo grāmatu lasījis, izlasi! Tā ir izcili viegli lasāma un vienlaikus - vērtīga.
2021-08-08
comments powered by Disqus